Četrdesmit gadi medicīnā

Katram, kurš pazīst Maiju Kļaviņu, par viņu būs savs stāsts. Arī es dalos savā stāstā. 15. martā aprit 40 gadi, kopš Maija strādā medicīnā. Turpinājumā - saruna ar medicīnas māsu un bijušo vecmāti Maiju.
Ar Maiju iepazinos 2016. gadā, kad viņa atnāca strādāt par vecāko medicīnas māsu sociālās aprūpes centrā “Alūksne”. Mūsu kolektīvam jaunā darbiniece bija kā svaigs gaiss. Ļoti precīza, tieša, ar asu domāšanu, žēlsirdīgu un atklātu skatienu. Arī man, strādājot sociālajā darbā, bija jāņem vērā, ka Maija necieš paviršību, piedos kļūdīšanos, bet ne paviršību, melus un divkosību. Ar cieņu raudzījos viņas darbā, tieši sirds skaidrības dēļ sapratu, ka man ļoti daudz no tā pietrūkst. Strādājot bija iestājusies zināma rutīna, un sāku virspusēji raudzīties uz daudzām lietām. Biju apaugusi ar egoisma sārņiem. Tieši viņa mani iemācīja cienīt otra darbu un pieņemt otra viedokli, jo kā pati teica katram, ir uz to tiesības.
Ar baudu klausījos, kā medmāsa sarunājās ar iemītniekiem, kuri bēdājās, ka ir projām no mājām. Nekad nedzirdēju viņu glaimojot vai solot neiespējamo. Pagāja laiks, un es sapratu, ka arī man nepieciešama tāda garīga, stipra būtne, bez ļaunuma un viltus, tāpēc pieņēmu Maiju par savas dvēseles sargātāju, garīgās dzīves skolotāju. Tāda viņa ir arī šobrīd. Maija nav no runīgajām un stāsts par viņu tapa pamazām. Kā plaukstoši ziedi, arī viņa lēnām atvērās.