Ceļš uz atveseļošanos

Ar vienmēr dzirkstošo, smaidīgo un pozitīvo apenieti Aldu Liepiņu tiekos Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolā. Viņa ir skolotāja, kuru mīl bērni un ciena kolēģi, – sirdsgudra, mīļa un zinoša, tomēr pēdējie seši mēneši viņas dzīvē bija citādāki, nekā ierasts. Neskanēja skolas zvans, arī ne skolēnu čalas, un Zinību dienā viņa nesaņēma rudens krāšņāko ziedu klēpi. Tā visa kādu laiku nebija... Tiekoties Aldai rokās ir blociņš zilā, cerību krāsā, kurā pirmais ieraksts veikts pagājušā gada 9. jūlijā. Tā bija diena, kad Alda tikās ar ārstu un sāka savu ceļu, lai tagad teiktu – “Es esmu vesela”. Ar cerību un ticību labajam viņa stājās pretī nopietnai diagnozei.
Mūsu saruna ir emocionāla, abas norijam ne vienu vien asaru kamolu, jo abas zinām, cik liela vērtība ir cilvēka veselība un kā ir tad, kad jāstājas pretī grūtībām, kas pārbauda gan spēkus, gan ticību. Tomēr – ja ticēsi, ka viss būs labi, tā arī būs, ir pārliecināta Alda, kura nevienu brīdi nav šaubījusies, ka šajā cīņā uzvarēs. “Pēc savas būtības esmu optimiste, ticu labajam, neciešu strīdus un kašķēšanos. Savos dzīves gados esmu satikusi cilvēkus, kuri ir manējie, kuriem var uzticēties līdz sirds dziļumiem, kuri ir ar mani priekos un ne tik jaukos brīžos. Dzīvē esmu kļūdījusies, bet atzinusi to. Vienmēr mudinu savas meitas, mazbērnus, ģimeni, savus skolēnus būt draudzīgiem, labestīgiem, nedarīt sliktas lietas. Zelta likums -
nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. Tā virpuļoju savos ikdienas darbos, līdz pienāca 2024. gada 19. jūnijs, kas izmainīja manu dzīvi. Lai turpinātu, man ir jāsaka, ka uz šo atklāto sarunu mani pamudināja vairāki man tuvi cilvēki. Tieši viņi iedrošināja dalīties ar šo stāstu, lai mana pieredze būtu kā pamudinājums pārbaudīt savu veselību. Daudziem jau esmu stāstījusi, izrādās, ka noderīgi. Ļoti sīkās niansēs neizplūdīšu, bet tik daudz, lai saprastu lietas būtību,” sarunu iesāk Alda.