Atstāj atmiņu mantojumu nākamajām paaudzēm

Dzidra Mazika: “Sirds sažņaudzas, ka ukraiņu tautai vēlreiz jāpārdzīvo kara šausmas, kuru sekas jau kopīgi izcietām pirms 75 gadiem.”

Pirmā nometinājuma vieta izsūtītajai alūksnietei Annai Kākerei ar pusaugu meitām Dzidru un Ilgu bija meža stepē desmit kilometrus no Omskas. Tur auga plašas bērzu birzes, kārkli, apses un jebkurš izsūtītais varēja ātri apmaldīties.

1949. gada oktobrī, kad zemi sāka pārklāt sals un sniegs, ģimeni ar kuģi pārveda 700 kilometrus no Omskas uz ziemeļiem. Tur savukārt bija purvi un taiga, kur pārsvarā auga skuju koki. Sādža, kurā bija jāapmetas mātei ar meitām, atradās Sibīrijas plašās upes Irtišas krastā. “Tajā apvidū mēs sevi uzskatījām par pirmiedzīvotājiem, jo vietējo bija ļoti maz,” atceras Dzidra Kākere, tagad Mazika.

Bērni par ziņnešiem

Mātes ar meitām bija lētais darbaspēks taigā, jo vietējo iedzīvotāju darba rokas bija vajadzīgas netālu esošajā kolhozā. Izsūtītās sievietes ar saviem bērniem par verga algu zāģēja un cirta kokus, bija nolemtas iznīcībai taigā. Dzidrai un citiem bērniem ik pa brīdim lielajā aukstumā radās nopietnas veselības problēmas, kad vairākas dienas nācās nogulēt nemaņā ar pie barakas sienas piesalušiem matiem. Tomēr, pateicoties kāda ļoti rūgta, taigā augoša krūma zaru novārījumam, bērni izdzīvoja. “Vietējie brīnījās, kā mēs pēc tā visa palikām dzīvi. Viņiem pats Dievs palīdz te izdzīvot, dzirdējām sakām,” atceras Dz. Mazika.