“Astes un Ūsas” pilnas ar pamestiem dzīvniekiem

Rudens piepilda patversmes - tā ir skaudra realitāte, ar kuru gadu no gada saskaras dzīvnieku mājas. Situācija nav savādāka arī Alūksnē. Dzīvnieku patversmē “Astes un Ūsas” šobrīd mīt 19 suņi un 45 kaķi. Tas ir rekordliels skaits, un dzīvnieku mājā strādājošie nelolo cerības, ka tuvākajā laikā vairums no viņiem dosies un jaunām mājām.

“Vai šis gads ir bijis sliktāks kā iepriekšējais? Nevaru teikt - jā. Tomēr nevaru arī teikt, ka būtu labāks. Uzņemto dzīvnieku skaits ir tāds pats kā citus gadus, bet samazinājusies dzīvnieku adopcija. Tas mūs satrauc. Ja dzīvniekus uzņemam un arī atdodam jauniem saimniekiem, tad viss ir līdzsvarā. Šobrīd tā nav. Mājas mīluļa adoptēšanu rūpīgi izvērtē - vai spēs par viņu parūpēties un arī, vai būs pietiekoši daudz līdzekļu. Protams, tas ir labi un katrai dzīvnieka adopcijai jābūt apdomātai, tomēr kopējā situācija neiepriecina,” stāsta dzīvnieku mājas “Astes un Ūsas” vadītāja Elīna Dambe. Viņa neslēpj, ka katra patversmes suņa vai kaķa došanās uz jaunajām mājām ir liela ieguldītā darba rezultāts. “Nav tā, ka atnāk, izvēlas un aiziet. Mums katrs dzīvnieks jāreklamē sociālajos tīklos, presē, jārunā ar cilvēkiem, jāskaidro, jāiedrošina,” stāsta E. Dambe. Vien retos gadījums atvedot patversmei ziedojumu, ziedotājs mājup dodas ar jaunu ģimenes mīluli. Daži šādi veiksmīgi gadījumi ir.

Ja arī suns noklīdis un nonācis patversmē, saimniekam ir pienākums viņam ierasties pakaļ un atgriezt mājās. Iespēja, ka dzīvnieka turētājs no suņa šādā veidā atsakās, nepastāv. “Ja zvanām saimniekam, vienmēr ierodas pēc sava mīluļa. Pirms vairākiem gadiem bija gadījums, kad nevēlējās maksāt izmaksas, kas saistītas ar suņa ķeršanu, uzturēšanos patversmē un veterinārajiem pakalpojumiem. Mums norādīja, ka nevajadzēja ķert, pats suns atnāktu atpakaļ mājās. Tā bija lieka diskusija, un nācās vien šķiries no naudiņas, lai turpmāk suni rūpīgāk pieskatītu un neļautu viņam klaiņot. Suns - tā ir atbildība. Varu teikt, ka Alūksnes novada suņu saimnieki lielākoties ir apzinīgi un paši meklē noklīdušos mīluļus - zvana uz patversmi un interesējas,” norāda E. Dambe. Savukārt, ja patversmē nonāk cita novada suņi, šādus zvanus no iedzīvotājiem nesaņem. “Piemēram, šobrīd patversmē ir kucīte ar lauztu priekšējo ķepu no Rankas puses. Neviens neatsaucas. Sociālajos tīklos ar ierakstu dalījies liels skaits cilvēku, tomēr neviens nevar pateikt, kam sunīte pieder. Varbūt saimnieks ierakstu redzēja un zina, ka viņa suns ir patversmē, bet redzot, ka ir traumēts un nepieciešama ārstēšana, kas kaut ko arī maksās, izvēlas nezināt,” prāto E. Dambe.