Ar saprotošu sirdi var iemācīt visu

Ilggadējā Ziemeru pamatskolas direktore Vija Svikle ir dzimusi 1934. gada 6. martā, un šopavasar viņa atzīmēja apaļo 90 gadu jubileju. Pašlaik Vija Svikle dzīvo Sinolē sava vīra tēva mājās. Viņai sirdij vēl aizvien ir tuvs ikviens pedagogs, skolēns un skolas darbinieks, kuru viņa savā dzīvē ir satikusi. Turklāt pieredzējusī skolotāja un direktore arvien tur roku uz skolas pulsa.

Jubilāre dzimusi Vecgulbenes pagastā, kur gājusi Blomes pamatskolā (tagadējais Ozolkalns). Tur reiz mācījušies arī brāļi Kokari, kā arī daudzi Latvijā pazīstami cilvēki. Vija stāsta, ka pie skolas auguši dažādi koki, bet tur nav bijis neviena ozola, tāpēc nav zināms, kā šī vieta ieguvusi nosaukumu Ozolkalns. Viņa atminas, ka tad, kad šo mācību iestādi jau pabeigusi, kāda skolas direktore izlēmusi teritorijā iestādīt ozolu, lai beidzot šī vieta atbilstu arī nosaukumam.

Zinātkārs bērns

Pamatskolas laikā Vija bijusi zinātkārs bērns, bet viņa arī pēc savas pieredzes zina, cik svarīgi ir neapstāties pie iegūtajām zināšanām. “Teicu papam, lai iemāca man skaitīt, un, kad noskaitīju līdz desmit, prasīju viņam, kas tad ir pēc desmit. Papa atbildēja, ka vienpadsmit. Tad man skolā jautāja, līdz cik es māku skaitīt, un, kad noskaitīju līdz vienpadsmit, skolotāja prasīja, kas seko tālāk, bet es nezināju, kāds skaitlis nāk pēc vienpadsmit. Arī diktātu rakstīšanā es reizēm pēdējam teikumam aizmirsu pielikt punktu. Trešo reizi man skolotājs samazināja atzīmi par to, ka aizmirstu punktu,” stāsta Vija un atklāj, ka tās ir patīkamas atmiņas. Tieši šī zinātkāre un tas, ka no savām kļūdām ir jāmācās, ļāva viņai tiekties uz priekšu. Blomes skolā viņu no 4. klases uzreiz pārcēla uz 5. klasi, un pamatskolu V. Svikle pabeidza četrpadsmit gados. Viņa atzīst, ka daudziem tajā laikā bijis grūti pieņemt varas maiņu un arī daudzi izglītoti pedagogi šim režīmam vairs nebija vajadzīgi.

Liktenīgais brauciens

“Esmu kara bērns. Manā dzimšanas gadā Ulmanis nāca pie varas. Mana paaudze šo laiku sauca par Kārļa laiku. Kā kara dalībniekam manam tētim Vecgulbenē piešķīra jaunsaimniecību. Lai uzceltu māju, bija jācērt mežs. Atkāpjoties vācu armijai, mūs visus dzina ārā no mājām. Paldies Dievam, ka mamma pārzināja Vecgulbenes mežus. Diemžēl, braucot atpakaļ uz mājām, mūsu rati uzbrauca uz mīnas. Mūsu zirgu nosita, tētis nomira, un mammai palika liela rēta uz kakla,” atminas Vija.