Salicis kūpinājumu kastē un piesedzis ar tīru dvieli, Tālis devās mājup. Acis priecēja pundurābelīšu rindas, tikpat daudz saldo ķiršu koku, kuru zari bija piebērti ar zaļām podziņām.
Salicis kūpinājumu kastē un piesedzis ar tīru dvieli, Tālis devās mājup. Acis priecēja pundurābelīšu rindas, tikpat daudz saldo ķiršu koku, kuru zari bija piebērti ar zaļām podziņām. Garās, stiklotās siltumnīcās brieda tomāti un gurķi. Līdz divstāvīgai, baltu ķieģeļu mājai veda betonēts ceļš. Zaļais mauriņš dvesa saldu zāles smaržu, jo vēl rītā Tālis pa to bija braukājis ar zāles pļāvēju.
Piecdesmit gadi nodzīvoti – pusmūžs, viņš nodomāja, vērdams vaļā durvis. Kad pirms nepilniem trīsdesmit gadiem jauns, zaļoksnējs puisis tikko kā no augstskolas sola bija atsūtīts uz šo čūkslienu, kā viņš nodēvēja šo vietu, tālu no rajona centra, purvu purvos un mežos, Tālim gribējās kaukt kā sunim no izmisuma.
Skolu valde, nojautusi, kas jaunajam pedagogam prātā, lai puisis neaizmuktu prom pēc nostrādātajiem obligātajiem gadiem, viņu drīz vien iecēla par direktoru. Tas, protams, lepni skanēja – direktors! Uz Tāļa pleciem kā slogs uzgūlās speciālā internātskola, kur no malu malām tika atvesti garīgi atpalikuši bērni, kā arī apaļi bāreņi. Pirmos mēnešus pedagogs nevarēja mierīgi gulēt naktīs, pat sapņos rādījās nelaimīgo bērnu sejiņas. Tomēr katrai medaļai ir divas puses: puisis aptvēra, ka viņš ir kļuvis par galveno un gandrīz vienīgo noteicēju, jo inspektori un tamlīdzīgas komisijas šeit parādījās reizi piecos gados. Tiesa, viņš pats joņoja pa dažādām instancēm, līdz skolu saveda kārtībā. Tomēr pēc trim gadiem Tālis klusītēm sāka meklēt jaunu darbavietu. Pilsētas skolā viņam apsolīja pusotru likmi un dzīvokli. Mantas bija jau sakravātas, kad notika kaut kas neparedzēts. Darba kolēģis Tāli pierunāja aiziet uz kaut kādiem svētkiem (uz traktoristu vai slaucēju – to viņš tā arī nesaprata) kuri notika kolhoza klubā. Kā pa sapņiem viņš nodejoja visu vakaru ar gaišmatainu meiteni. Rītā viņš atmodās svešās mājās, svešā gultā ar vakarā iepazītu meiteni. Lilita izrādījās veterinārārsta meita. Tāli viņa bija sen ievērojusi un lauzījusi galvu, kā lai pievilcīgo direktoru pievāc sev. Liktenis Tāli pats iemeta meitenes rokās. Ar steigu tika sarīkotas kāzas, jo tāds nesmukums varēja izvērsties pamatīgā skandālā. Tomēr uztraukumam nebija pamata – viņam Lilita patika.
Lilitas kuplā radu saime ar skubu metās palīdzēt jaunajai ģimenei. Nepagāja pārāk ilgs laiks, un netālu no internātskolas uzauga divstāvu nams, tiem laikiem tā bija greznība. Lilita pēc studijām kļuva juriste un sāka strādāt kolhoza kantorī. Viss bija jauki un labi, tikai stārķis nez kāpēc kavējās lidot garām Tālbergu namam. Tikai pēc vairāk nekā desmit kopdzīves gadiem Lilita vīram dāvāja bērnus: meitu Benitu un dēlu Bruno. Cik Benita bija paklausīga, čakla un mācīties spējīga meitene, tik liels delveris bija dēls. Lilita pat devās uz Rīgu, lai Benita varētu studēt franču licejā, jo viņai bija talants uz valodām. Šajā čūkslienā meitai nebija nekādu izredžu.
– Kur Bruno? – Tālis uzmeta kasti uz virtuves galda. Viņa māte, vēl ņipra izskata vecīte, mizoja kartupeļus.
– Kaut kas piezvanīja, un viņš pa galvu, pa kaklu aiznesās kā plēsts, -viņa dusmīgi atteica.
Tālis ielēja krūzē kompotu un iesēdās pītā krēslā.
– Es ar bažām gaidu, ka vienā jaukā dienā ieradīsies kāda skuķene un paziņos, ka gaida mana mazdēla bērnu. Nav sasniedzis pilngadību, bet jau meitu ģēģeris, – pukojās māte. – Būtu licis pie darba.
– Tagadējā jaunatne ir daudz gudrāka par mums, mēs ticējām, ka bērnus atrod kāpostos. Neko nevar darīt, ja daba viņu ir izveidojusi par smukulīti, – Tālis pajokoja. – Gluži kā mani.
Arī savos piecdesmit gados Tālis bija pievilcīgs vīrietis: ne pārāk gara auguma, labā fiziskā formā, aizvien vēl tumšiem, sirmot nesākušiem matiem. – Piemini manus vārdus, ar labu tas nebeigsies, – māte bija sliktā omā.
– Bet ko viņam darīt? – Tālis nožāvājās. – Pietiek, ka mana jaunība un viss mūžs pagāja šajos džungļos.
– Atradis par ko žēloties! Tāda māja, amats, nauda, – māte uzskaitīja pa pirkstiem. – Kā tev trūkst?
