Svētki visiem

Rīgā rit XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, kas īpaši ar to, ka iezīmē 150 gadus kopš pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Varbūt tāpēc šoreiz šķiet, ka šī latviešu tautas fenomenālā pasākuma atskaņas virmo jebkur, pat, ja neesi iesaistītais norisēs, jo, kā smejas “Facebook”, šonedēļ mājās palikuši vien tie, kas neprot ne dziedāt, ne dejot.

Dzīvojot līdzi Dziesmu un Deju svētku norisēm to daudzējādos aspektos, mani visvairāk interesē, kā šajā pusotrā gadsimtā mainījusies to būtība un norise un, ja svētki mainās, vai šīs pārmaiņas tauta novērtē. Vai tie joprojām ir tautas svētki vai sacīkstes mākslinieciskajā varēšanā, vai norises ir pieejamas visiem iedzīvotājiem, sākot no biļešu cenu un tirdzniecības politikas, kas tos vērš arvien komerciālākā pasākumā, un beidzot ar pieejamību cilvēkiem ratiņkrēslos. Tāpat socioloģiskie pētījumi rāda, ka naskākie svētku apmeklētāji ir turīgākie un labāk izglītotie iedzīvotāji. Un drīzāk rīdzinieki, nevis laucinieki. Te var aizrunāties arī līdz tam, cik vispār sabiedrība ir aktīva kultūras pasākumu apmeklētāja, un, iespējams, masveidīgais apmeklējums nemaz nav tik masveidīgs, un dziedātāji un dejotāji kļuvuši par minoritāti. Uz šādām pārdomām mani vedināja arī aptauja portālā “Alūksniešiem. lv”, kur liela daļa atbild, ka svētki viņus neinteresē, otra lielākā respondentu grupa tos skatīsies televīzijā.

Taču tās ir tikai tādas dziļākas pārdomas ar apakšdomu likt kopā galvas plašai sabiedrības pārstāvniecībai, lai svētki pastāvētu vēl ilgi pēc mums un lai tie patiešām būtu svētki visiem, man, tev, katram. Jo, “tie ir tautas jūsmas uzplūdi, uzliesmojums, kas brīdi paceļ un aiznes mūs no parastās ikdienības. Tā ir tautas garamantu parāde, kas rāda visplašāko un krāšņāko, kas darināts un veidots gadu gadiem mūsu dziesmas laukā”, teicis diriģents Teodors Kalniņš. Manuprāt, ir svarīgi šos brīžus, kas aiznes no ikdienības, turēt prātā un pacilāto noskaņu saglabāt arī ikdienā. Šaubos, vai svētku dalībniekiem, kuri pašlaik Rīgā, prātā paliks stāvēšana garās pusdienu rindās, mazāka porcija nekā vēlētos, spiešanās autobusos vai salīšana… Atmiņās paliks noskaņa, visu kopā radītais latviešu tautas brīnums, ko mēs saucam par Dziesmu un Deju svētkiem.

Arī man ir tādas atmiņas. Kaut arī tagad grūti noturēt meldiņu, neticami, bet fakts – esmu piedalījusies, manuprāt, vienos no nozīmīgākajiem un skaistākajiem dziesmu un deju svētkiem, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 1989. gadā, skolas korī trešajā balsī. Laikā, kad gaisā virmoja neatkarības vēsmas, tā bija pirmā reize, kad pār lielo kopkori plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi un dalībnieki pirmo reizi dziedāja Mārtiņa Brauna dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”, arī “Dievs, svētī Latviju”, kas tobrīd vēl nebija atjaunota valsts himnas statusā. Šīs atmiņas nav izdzēšamas, tās veido manu attieksmi pret Dziesmu un Deju svētkiem un mūsu zemi tolaik, tagad un arī turpmāk.