Solīts makā nekrīt jeb vienkārši sakot – daudzi deputātu kandidāti pirms 5. oktobra (Saeimas vēlēšanām) domāja, ka Dievam var solīt visu.
Solīts makā nekrīt jeb vienkārši sakot – daudzi deputātu kandidāti pirms 5. oktobra (Saeimas vēlēšanām) domāja, ka Dievam var solīt visu. Viņš to nedzirdēs, bet vēlētāji gan, un, kas zina, varbūt kāda dvēsele notic un izdodas plūkt laurus 8. Saeimā. Tā arī dažu partiju klaja atzīšanās, ka viņu darbi būs pakārtoti Dieva baušļiem un tikumiem, izrādījusies pirmsvēlēšanu reklāma. Jo ik pēc dažām dienām izdodas dzirdēt ziņas, kas uzticību jaunajiem spēkiem nekādā ziņā nevairo.
Man patika, kā kādā no lielajiem laikrakstiem iedzīvotājs atcerējies Indijas premjerministres Indiras Gandijas teikto, ka jābūt uzmanīgiem ar ministriem, kas neko nevar izdarīt bez naudas, kā arī ar ministriem, kas visu grib izdarīt tikai ar naudu. Einars Repše, uzsākot valdīšanu, atzina, ka Ministru kabineta darbība būs caurspīdīga, atklāta, ka valstī būs taupības režīms, ka santīmus skaitīs visur. Negodīgie ierēdņi aizies. Slaisti un slīmesti valsts iestādēs nestrādās. Arī pašlabuma meklētāji ne. Nu būs, nodomāja daudzi. Bet tad atskanēja lēmums, ka ministru algas trīs reizes jāpalielina. Netraucēja ne masu mediju izvērstā ažiotāža, ne iedzīvotāju kritika. Algas būs. Tādas, ar kurām var izdzīvot un nekrist kārdinājumā. Labi, arī to vēlētāji pieņēma. Bet, še tev! Atkal ziņa, ka E.Repšes atpūtas braucienus sedz nodokļu maksātāji, ka brīvdienās E.Repše dodas slēpot uz Siguldu. Atpūta pienākas, bet izmantots dienesta auto. Lai kur tiek sperts solis, nekādi neiznāk tā, lai vilks būtu paēdis, bet kaza dzīva.
Viens no iemesliem, kādēļ ministriem jābūt lielākām algām – atbildības pakāpe, kā arī vēlēšanās izvairīties no ministru iesaistīšanās netīrās lietās. Bet ir cilvēki, kas godam savu darbu veic, nesaņemot tūkstošus, pat nesaņemot simtu. Ir sētnieki, kas sev ierādīto posmu iztīra tik cītīgi, ka tur nevienu brīdi nedomāsi braukt ragavās. Ir medicīnas māsas, kas, nedomādamas par savu veselību, uztraucas par pacienta dzīvību un labsajūtu. Ir pārdevējas, kuras savus bērnus redz tikai jau aizmigušus un retas ir tās dienas, kuras pieder tikai viņām. Vaicājiet vienalga kuram no šiem cilvēkiem, arī citu profesiju pārstāvjiem, visi teiks, ka ir viena lieta, no kuras viņi baidās. Visi baidās pazaudēt darbu.
Deputāts nodarbināts četrus gadus. Viņam ir pietiekama alga un citas privilēģijas. Un viņš aizmirst solījumu, ka strādās cilvēku labā, jo arī pašam rūp sava kabata – vai būs ikri un lasis uz brokastu maizes, pusdienās – kaviārs, bet pēc vakariņām – izsmalcināta pelde burbuļvannā. Tajā pašā laikā cilvēks, kas mēnesī saņem 60 latus, saskaitīs pēdējos santīmus un iemetīs tos uz ielas sēdoša ubaga delnā. Otru tomēr vieglāk saprast, kamēr neesi no iekšpuses aizvēris durvis, uz kurām rakstīts “Saeima”.
