Šonedēļ no rīta iegāju kādā veikalā nopirkt bulciņu un pirms manis iepirkās mamma ar diviem bērniem. Mamma pirka ko līdzīgu kafijas bulciņām un magoņmaizītes. Tādas lētas, bet garšīgas bulciņas. Turpretī viņas meitiņa ar brāli bija pievērsušies kūciņu stendam. Meitenīte ko ieminējās mammai, bet viņa atteica, ka kūciņu viņa nepirks. Pagāja pāris sekundes… “Nu, kādu kūciņu tu gribi?” noteica mamma. Meitenīte ar milzīgu entuziasmu norādīja uz mazo augļu groziņu, bet puisis – uz kādu krēma groziņu. Ģimene devās ārā no veikala, un es kā piekalta skatījos uz to pārpriecīgo meitenītes skatienu! Viņas prieks bija tikpat spīdīgs kā kūciņas garnējums. Un es nespēju savaldīties un saraudājos. Atcerējos arī pamatskolas laiku, kad ome uz mājām nesa biezpiena radziņus, jo zināja, ka tieši tie man ļoti garšo. Sirsnīga diena! Darbā ienāca kāda kundze, un viņai zvanīja telefons – zvana signāls bija mazs ņaudošs kaķītis. Tādi vienkārši ikdienas cilvēki ar savu dzīvi, rūpēm un visu pārējo. Uz mirkli tas tevi izsit no tava skrējiena un domām.
Šonedēļ savu darbu uzsāka Valsts prezidents Raimonds Vējonis, un es domāju ne tikai par viņu, bet ikvienu augstā amatā esošu cilvēku – vai viņi pamana šo mazo ikdienu? Šos cilvēkus? Vai arī viņi ir gluži kā tādi politikas Budas, kuri dzīvo pārticībā un drošībā, bet saskaras ar patieso realitāti tikai tad, kad iziet no savām mājām, dārgām automašīnām vai iestāžu sienām. Ja nu kāds nezina stāstu par Budu (Sidhārta Gautama Šakjamuni) – viņš bija Kapitalavastu valdnieka Šudhodanu dēls un dzīvojis aptuveni laikā no 566. līdz 476.gadam, un darbojies mūsdienu Nepālas dienvidrietumu daļā un Gangas augštecē. Viņa bērnība bijusi bezrūpīga un jaunību viņš pavadīja tēva pilī, pilnīgi izolēti no pasaulīgām rūpēm. Reiz, izejot no mājām, viņš pilnīgi negaidot ieraudzīja četrus dzīves aspektu iemiesojumus: sirmgalvi, slimnieku, līķi un askētu, kas lika viņam saprast, ka dzīvē ir arī ciešanas. Tas modināja Gautamā alkas pēc patiesības un izpratnes par ciešanām. Tad nu es gribētu novēlēt katram no mums uz laiku kļūt par apskaidroto – tieši to tulkojumā no sanskrita nozīmē vārds “buda”. Un tu nevari kļūt par apskaidrotu sēžam ērtumā vai nekad neieraugot citus cilvēkus, citu dzīves. Kā man gribētos, lai visi politiķi uz un no darba brauc ar sabiedrisko transportu! Es varu derēt, ka daudz kas tad būtu pavisam citādāk. Atceros kādu TV pārraidi, kurā kādam Latvijas politiķim iedeva naudas summu, ar kādu nedēļā jāizdzīvo vidējam latvietim. Neatceros skaidri, bet, manuprāt, viņš to bija notērējis viens un divi, kā arī pabrīnījies, kā ar tādu naudu vispār var dzīvot. Kaut vairāk būtu tādu “eksperimentu” un kaut vairāk mums ceļā gadītos vienkāršu līdzcilvēku, kuri atgādina – dzīve ir dažāda, un kaut vairāk būtu tādu “budu”, kuri spēj paskatīties tālāk par savas pils vārtiem! ◆
