Ielūkojos kādā populārā ziņu portālā un starp dažādām ziņām par Grieķijas postu un to, ka glābēji atbrīvo automašīnās ieslēgtus bērnus, es pamanu tādus virsrakstus kā “Cilvēki “jūk prātā” seksīgas laika ziņu reportieres dēļ”, “Pasaules neglītākie suņi. Kronēts pārliecinoši neglītākais”, ““Prāta Vētras” Mihelsons un Bindemane oficiāli šķīrušies”… Sēžu un domāju – pasarg, dievs, no strādāšanas līdzīgā medijā, kur, lai iegūtu skatījumus vai izveidotu saturu, būtu jārokas pa sīkumiem un pilnīgām muļķībām. Reiz kāds paziņa stāstīja par savu darbu kādā no Latvijas populārajiem, tā dēvētajiem “dzeltenajiem”, izdevumiem. Viņam bija jāsēž krūmos, lai nobildētu kādu slavenību viņa jahtā. Žēl man ir gan to, pēc kā šādi mediji dzenas, gan pašu šo cilvēku, kuriem jāraksta šādas tukšības un jāsēž krūmos vai visos pasaules sīkziņu medijos. Par sīkziņām es saucu jaunās slavenību kleitas, attiecību statusus un šo to vēl, ko mums katru mīļu dienu piedāvā gan internets, gan televīzija, kā arī drukātie mediji. Ja iedomājamies cilvēku, kuram tas viss veļas pāri un daļa aizķeras smadzeņu krokās un neizdzēšami tur paliek, man sametas gaužām nelāgi. Kam mums tā visa informācija? Tīri ziņkāres apmierināšanai? Cilvēkiem patīk patrīt mēles, un šāda tipa mediji noteikti uz to arī darbojas. Reiz redzēju video, kurā kāda slavenība nevarēja iziet cauri pagalmam, jo viņu aplenca kā minimums desmit paparaci. Iedomājieties vien – jūs ejat uz veikalu, mati neizķemmēti un še tev: kādi desmit fotografētāji! Tādos mirkļos, man šķiet, vienkārša dzīve ir kas tiešām novērtēšanas vērts. Tu rušinies dārzā, brauc uz ezeru, peldies, stāvi sakumpušu muguru veikala rindā, bet neviens to neuzķer kā dienas galveno ziņu. Protams, mazpilsētās “dzeltenā prese” var būt gan kaimiņi, gan paziņas un radi. Atzīsim – jo mazākā vietā dzīvojam, jo vairāk piedzīvojam to, ko piedzīvo slavenības. Nevar vairs noslēpties kādā milzīgā pūlī un pazust pavisam. Tieši tāpēc dažreiz tik ļoti cilvēkiem gribas aizdoties uz vietu, kur viņus itin neviens nepazīst. Tā ir tāda milzīga brīvības sajūta, taču vēlāk tā pārtop par diezgan vientulīgu izjūtu. Kad biju prom uz ilgāku laiku kādā lielākā pilsētā, atgriežoties Alūksnē, es iegāju veikalā un sasveicinājos ar pāris cilvēkiem. Cik tā bija sirdssilta sajūta, dažus no viņiem zinot labāk, bet dažus sveicinot vien tāpēc, ka mūsu ceļi ir krustojušies vairākas reizes! Esam saskrējušies vairākkārt, ejot uz darbu, vai kādā ielas stūrī un sākuši sasveicināties, jo tā vienkārši šķiet pareizi. Mēs pat nezinām viens otra vārdus, bet tas pat nav tas svarīgākais. Ir jauka sajūta, ja tev uz pasaules ir vieta, kurā tu zini, ka neesi viens kā pirksts, bet kurā arī zini, ka tu neesi nekāda slavenība, lai tev dzītos pakaļ vai ik uz soļa aprunātu. Tu vari vienkārši tā pamatīgi ieelpot un novērtēt, cik tomēr esi laimīgs, ja tā globāli skatās. Un galvenais – brīvs!
