Šis
laiks centrā ir iesācies ar plašiem sociālās rehabilitācijas
pasākumiem. Pēc senioru kora ,,Sarma’’ vieskoncerta no Bauskas
7. Jūnijā sekoja ikmēneša jūnija jubilāru balle. 2.jūnijā
Laimonim Apinim palika 85 gadi. Guntis Stilve savus 62 gadus
nosvinēja 4.jūnijā. Ainai
Vancānei – 5.jūnijā (73), bet Valentīna Sprukule ir dzimusi Jāņos.
Šajā dienā viņai paliks 86 gadi. Pie jubilāru galda šoreiz
sēdēja tikai G.Stilve. Pārējie trīs slimības nespēkā savu apsveikumu saņēma istabā.
Ballē
kā parasti uzrunu teica centra darbiniece Santa Loseva, bet
apsveikumu gaviļnieks saņēma no centra direktores
pienākumu izpildītājas Baibas Meisteres. Pēc
tam skanēja veltījuma dziesmas, kuras dziedāja nelielais
ansamblītis „Savējie’’, pie klavierēm – nenogurdināmā Ilze
Briediņa, viņu uz cītara pavadīja Elta Meļņa. Neiztika
arī bez dančiem, kā tas piedienas ballē.
Nedēļas
nogale noslēdzās ar pasākumu rehabilitācijas telpā, kurā
interesentu grupiņa kopā ar centra direktori Rasmu Mucenieci un
kabineta saimnieci Santu Losevu cienājās ar zāļu tēju un kopīgi
pārrunāja par ārstnieciskajām tējām: piparmētru, kumelīšu,
vīgriežu, kliņģerīšu, ķimeņu, baldriānu un liepziedu, jo
acīgākie jau bija novērojuši, ka liepas drīz vērsies vaļā un
noteikti ziemai jāievāc.
Kūpošo
tēju baudīdami atcerējās arī 1941. gada 14. Jūnija baigos
notikumus.
To dienu aculieciniece Dzidra Macāne (80): “Mācījos
2. klasē Briežu dārzā Truļevā, mamma bija atnākusi pretī, lai
nesabīstos. Daudzas pazīstamas ģimenes izveda, starp tiem bija
Spirku ģimene, jaunos paņēma, veco Spirku mežmalā nošāva. Tad
vēl Banku ģimenē visus paņēma. Kā šodien atceros, kā bērnu
autiņi zirgu pie ilksīm piesieti žāvējās, paņēma ar tikko
mazgātiem, no Liepnas tālāk laikam ar mašīnu veda. Pie mums arī
nāca, taču laikam nebijām tajā sarakstā, nevienu
neaiztika. Gatavojušies bijām, bet laimīgi palikām uz vietas.
Taču meža darbos gan dzina, es pati zarus dedzināju, cirsmu
vajadzēja atstāt tīru kā ar grābekli izkasītu. Aizvestiem
drausmīgi gāja, dzirdēju, ka cilvēkus, kuri nomira, izmeta ārā
pa vilciena logiem. Tas laiks nav apstāstāms. Kaut, Dievs, dotu, ka
tas nekad vairs neatkārtotos,” atmiņās kavēdamās, teic
sirmā kundze.
Skaidrītes Aules (85) stāsts:
„1941. gada jūnijā mācījos Strautiņu skolas 3.klasē,
dzīvoju ar vecākiem savās mājās Alsviķu pagastā. Tieši mūsu
ģimeni un kaimiņus tas neskāra, bet dzirdēju, ka no Tūjas
izveda, nešķiroja ne jaunus, ne vecus. Mamma jau ļoti baidījās,
jo mums bija 25 hektāri zemes, tēvs – invalīds, kas praktiski kopjams. No to
dienu pārdzīvojumiem un izbailēm mammīte saslima,”
atceras Sk.Aule.
Bet
Latvija pošas līgot, centrā Jāņus ielīgos 22. Jūnijā.
Līksmosimies!
