Es tuvojos saviem 30, un aizvien biežāk, gluži kā tādu ikdienišķu piebildi, man uzdod jautājumu: “Kā tev iet un vai tev ir attiecības?” Neviens no jautātājiem gan jau to nedomā ļauni. Drīzāk aiz ziņkāres, rūpēm. Es tikai gribētu, lai sabiedrībā šī tendence mazinās. Man un gan jau arī kādam no jums ir teikts, ka jāpasteidzas, jo laiks taču skrien. Protams, ir arī teikts, ka viss būs, kad tam būs jābūt. Atzīsim, ka daudzi no mums domā, ka ir kaut kādi gadu limiti, līdz kuriem kaut kas jau būtu jāizdara. Taču šādi jautājumi var trāpīt arī ļoti sāpīgos dzīves brīžos. It kā vienkāršs jautājums, kurš nezin kāpēc daudziem šķiet pieklājīgs, var uzplēst ko bezgala sāpīgu: varbūt kāds tikko izšķīries no kāda, varbūt kādam nevar būt bērnu…
Mēs esam pieraduši atbildēt ar kaut ko no tēmas “dzīve tāda…”. Bet man ir bijis, ka cilvēki pat pēc šādas atbildes turpina jautāt: “Kāpēc? Tev taču vajag kādu blakus!” Es neteikšu, ka man vienai ir superlabi, jo visi mēs pēc kāda ilgojamies. Neteikšu arī, ka manī jau nav nekādas vainas, jo arī man ir pie kaut kā jāpiestrādā. Vienīgi skumji, ka mums, tuvojoties saviem 30, ir gluži vai jāaizstāvas, jāpierāda cilvēkiem, ka mēs, lai kā arī dzīvē ietu, varam par to priecāties un neesam par vecu, lai ko uzsāktu! It kā tikai līdz 30 gadu vecumam būtu privilēģija uzzināt, kas ir tavs dzīves mērķis un sapnis, bet pēc tam jau visam būtu jābūt skaidram. Es neatceros, ka man kāds būtu pajautājis, kādu es noskatījos pēdējo filmu, kas mani dara laimīgu, kādi ir mani sapņi, ko es daru, kad ir bezgala skumji, kur es gribētu aizceļot un cik ātrs ir internets manā dzīvoklī. Kad jūs sveiksiet kādu dzimšanas dienā, lūdzu, mēģiniet vēlēt nevis beidzot atrast dzīves otro pusīti, bet atrast arī sevi. Vēliet tādu laimi, kura nebūtu atkarīga no apstākļiem. Es esmu bijusi tādās dzimšanas dienas svinībās, kurās sveicēji jubilāram, kurš ir viens, palaikam atgādina, ka viņš tāds ir. Dāvina kaut ko uz attiecībām vedinošu un arī apsveikuma tekstos palaikam ieminas par to, ka vēl šis cilvēks ir viens. Nekad neesmu sapratusi šo sveicēju vai nu aso humoru, vai arī traģisku tā trūkumu.
Būsim reāli – šī tēma jau nekur nepazudīs, bet, tuvojoties saviem 30, es ceru, ka mazināsies šie mūžīgie jautājumi – kas tad īsti tavā dzīvē ir un kā nav? It kā mūsu savstarpējās sarunas sastāvētu no “čekboksiem”. Ja trūkst pāris ķeksīšu, tad cilvēks uzreiz tiek uzskatīts par kaut kādu gluži vai defektīvu. Nezinu, kā to mainīt. Zinu tikai, ka gribētos, lai tas mainītos. ◆
