Alūksnes muzejā 14.maijā pulksten 14.00 tiks atklāta alūksnieša Pētera Zālīša restaurēto pulksteņu izstāde “Senie pulksteņi”.
Izstādē
būs skatāmi vairāk nekā desmit Švarcvaldes loka tipa pulksteņi, kuri
pie kolekcionāra nonākuši 30 gadu laikā.
“Šos pulksteņus sāka gatavot
Švarcvaldē, Vācijā. Loka tips nozīmē, ka pulksteņa korpusa augša ir
apaļa. Izstādē skatāmi arī divi rāmju pulksteņi. Šo pulksteņu korpusi ir
no koka, bet ciparnīcas izgreznotas,” stāsta P.Zālītis. Pulksteņi viņa
īpašumā nonāk caur dažādiem cilvēkiem, bet jo īpaši priecīgs P.Zālītis
ir par kolekcionāru tirdziņiem Ikšķilē, kuri notiek divreiz gadā. “Tur
var dabūt visu ko – no adatas līdz atombumbai,” viņš smej.
P.Zālītis
gan atzīst, ka viņa mērķis nav pulksteņu krāšana, bet to restaurēšana.
“Tā nopietni ar to sāku nodarboties pirms desmit gadiem. Mana nostāja ir
tāda, ka katrai mehāniskai lietai ir jādarbojas, nav jēgas, ja tā
vienkārši stāv. Šajā ziņā ar muzejiem man ir domstarpības, jo gribas
visus mehānismus dabūt pie dziesmas, kāda gan jēga viņiem vienkārši
stāvēt pagrabos,” viņš uzskata.
P.Zālītis stāsta, ka dažreiz cilvēku
mājās stāv pulksteņi, kuri vairs neiet, bet saimnieki tos nevēlas
pārdot, vien pamato savu vēlmi ar sentimentu.
“Bija gadījums, kad
Pededzē redzēju pulksteni ar bumbām pie sienas, bet tā īpašnieks man to
negribēja pārdot. Beigās tomēr viņu pierunāju. Pulksteņa ciparnīca bija
salūzusi trīs daļās un salīmēta ar epoksīdsveķiem. Dabūju lauzt vaļā,
iztīrīt no sveķiem un atjaunot,” stāsta P.Zālītis.
Kā
vienu no grūtākajām lietām pulksteņu restaurēšanā viņš min atbilstošu
materiālu atrašanu. “Tāda laka, kāda man vajadzīga pulksteņiem, vairs
pat nav dabūjama. Paldies “VEF” par izmestu ārā vecu “Shellac” lakas
maisu. Ja pulkstenim virsū ir šī laka, tā tikai jāatjauno, bet nedrīkst
likt citu laku. Esmu redzējis, ka skapju pulksteņi ir nokrāsoti ar citu
laku un izskats vairs nav tas. “Shellac” lakai ir siltums, bet modernās
lakas tomēr ir aukstas,” teic P.Zālītis.
Ilgākais restaurācijas process
var ilgt pat vairākus mēnešus, un restaurators atzīst, ka labprāt
sadarbotos ar vairākiem muzejiem, lai pēc iespējas vairāk pulksteņos
atkal iedvestu dzīvību.
“Ar katru izstādi gan sanāk pulksteņus pārvadāt
un kaut ko pabojāt, bet ko gan man tas dod, ja viņi stāvēs mājās. Es
aicinātu muzejus biežāk rīkot kolekcionāru izstādes. Lai arī dažas
kolekcijas ir grūti pārvadāt, ir vērts tās parādīt, un cilvēki gribēs
tās redzēt. It sevišķi bērniem un jauniešiem ir jārāda šīs lietas un
jāstāsta, kā kas darbojas,” mudina P.Zālītis.
