Latvija pašlaik ir gandrīz vienīgā valsts pasaulē, kurā atļauts uz ietves pārvietoties ar velosipēdu. Attīstoties velo infrastruktūrai, paredzēts pārejas posms, nosakot, ka velobraucējiem primāri jābrauc pa ceļu vai velojoslām un uz ietves drīkstēs atrasties tikai izņēmuma gadījumos. Jaunais Ceļu satiksmes noteikumu projekts attiecībā uz velobraucēju pārvietošanos piedāvā noteikt, ka velobraucēji joprojām varēs pārvietoties pa ietvi, ja tuvumā nav pieejama atsevišķa velojosla vai arī braukšanas apstākļi uz līdzās esošā ceļa apdraud viņu drošību. Bērniem līdz 12 gadiem un velosipēdu vadītājiem, kas tos pavada, joprojām būs atļauts pārvietoties pa ietvi jebkurā situācijā. Velobraucējiem būs atļauts pārvietoties arī pa sabiedriskā transporta joslām, ja būs attiecīgas ceļa zīmes. Ja velobraucējs nejūtas pietiekami droši uz brauktuves, viņš varēs turpināt pārvietoties pa ietvi, vienlaikus atceroties, ka uz ietves absolūtā priekšroka dodama gājējiem un pa to jāpārvietojas tā, lai gājēji netiktu apdraudēti. Projekts iesniegts izskatīšanai un apstiprināšanai valdībā.
Līga Nāgele, alūksniete
Velosipēdisti jau traucē jebkuram
Alūksnē iedzīvotāju ir maz, un līdz ar to riteņbraucēji mani praktiski netraucē. Dažreiz viņus pat nepamanu. Rīgā gan tas ir bijis aktuāli. Lai arī tur ir daudz veloceliņu, reizēm Rīgas skrējienā un plūsmā pat nepamani, kā pats traucē riteņbraucējiem, jo esi sācis skriet pa viņu celiņu. Es gan nesaprotu šo likumu. Riteņbraucēju tiesības var iegūt no 12 gadu vecuma, un es nesaprotu, kāpēc vispār tad riteņus ražo līdz 12 gadu vecumam. Saprotu, ka bērniem ir aktīvais sports, bet tad nevajadzētu piedalīties ielu satiksmē. Alūksnē ar riteņiem braukā ļoti daudz bērnu. Ir, protams, arī Alūksnē gadījies, kad, izejot no mājas, kāds pēkšņi ar riteni “palido” garām. Ar velosipēdu jau nevar sasniegt milzīgu ātrumu, bet paši braucēji dažreiz ir neuzmanīgi. Alūksnē varētu izveidot velobraucēju celiņu uz galvenās ielas. Velosipēdisti jau traucē jebkuram. Braucot pa ceļu, viņi var traucēt autovadītājiem, jo nereti viņi cenšas kaut kur iegriezties, kaut kur ne tā iespraukties un arī brauc lēnāk nekā automašīnas. Taču, līdzko viņi brauc pa ietvi, viņi var traucēt gājējiem. Manuprāt, tagad riteņbraucēju tiesības tiek dotas pa labi un pa kreisi visiem. Daži, kuri ieguvuši šīs tiesības, pat diži neievēro likumus. ◆
Edgars Krūmiņš, SIA “Projekts EAE” valdes loceklis
Ja tā visa nav, šāds aizliegums nedarbojas
Ceļu satiksmes noteikumos skaidri rakstīts, ka velosipēdistam aizliegts pārvietoties pa ietvi, ja blakus vai redzamības attālumā ir paredzēta un izbūvēta velo infrastruktūra. Ja tā visa nav, tad šāds aizliegums nedarbojas. Savukārt, ja blakus vai redzamības attālumā ir velo infrastruktūra, kā, piemēram, veloceliņi, tad arī darbojas izņēmuma punkti, kuru gadījumos arī blakus šai infrastruktūrai ar velosipēdu tomēr varēs pārvietoties pa ietvi. To var darīt tādos gadījumos, ja ir nelabvēlīgi laikapstākļi, kuru rezultātā ir apgrūtinoši vai neiespējami pārvietoties pa brauktuvi, kā arī gadījumos, ja brauc kopā ar bērnu, kurš ir jaunāks par 12 gadiem. Pārvietoties pa ietvi var arī tad, ja situācija uz brauktuves ir bīstama, bet katram bīstamības jēdziens ir citādāks. Ja man ir bail, es nebraucu pa brauktuvi, bet izvēlos braukt pa ietvi atbilstošā ātrumā, lai netraucētu gājējiem, kuriem uz ietves ir priekšroka. Viennozīmīgi pateikt, ka tagad velosipēdisti nevarēs pārvietoties pa ietvi, nav gluži pareizi. Esmu pamanījis, ka daudzi šajā jautājumā arī publiski izsakās ne gluži korekti. Daudzi varbūt ir sabijušies par to, ka šāds aizliegums nozīmētu, ka pa ietvi vairs nevarēs braukt vispār. Varbūt kāds tagad baidās, ka ar maziem bērniem būs jābrauc pa ielu, taču tā nebūt nav. Kas attiecas uz veloceliņiem Alūksnē, uzskatu, ka Alūksnē velosipēdistiem nav problēmu sadzīvot ar to infrastruktūru, kāda mums ir. Alūksnē būtu jādomā par tāda tipa veloceliņiem, kuri domāti atpūtai. Piemēram, būtu nepieciešams veloceliņš caur parku – lokā no armijas daļas cauri parkam pretī pilij un uz Pilssalu un Tempļa kalnu. To varētu izmantot atpūtai un tūrismam, un šāds veloceliņš būtu nepieciešams. Alūksnē arī nav daudz to cilvēku, kuri velosipēdu izmanto kā transportu nokļūšanai uz darbu. Tie, kas to izmanto, tik un tā pārsvarā brauc pa brauktuvi. ◆
Autovadītāja no Alūksnes, kura vēlējās būt anonīma
Mums visiem kopīgi jāsadala ceļi un ietves
Man kā autovadītājai nepatīk velobraucēji. Nevar zināt, kad viņi nogriezīsies uz vienu vai otru pusi, un daži bērni brauc uz priekšu un atpakaļ, neievērojot noteikumus. Kad man ir jābrauc ar auto un ieraugu riteņbraucējus, esmu gluži vai šausmās! Bieži velobraucēji neparāda krustojumos pagriezienus, un tas it sevišķi attiecas uz kreisajiem pagriezieniem. Daži brauc nestabili. Ja viņi brauc normāli, viņi droši var braukt pa ietvi, taču ir jaunieši, kuri pa ietvi brauc ļoti ātri un traucē gājējiem. Man nav drošības sajūtas, ka viņi gājējiem neuzskries virsū. Man pašai nav bijuši starpgadījumi ar velosipēdistiem, bet atzīšos, ka man no viņiem ir bail un ne tikai no jauniešiem. Nestabili uz velosipēdiem ir arī vecāka gadagājuma cilvēki. Uz ceļa ir jāievēro ceļu satiksmes noteikumi un jābūt pieklājīgiem. Protams, arī ne visi autovadītāji ir “zelts”, bet es neesmu sajūsmā par tiem riteņbraucējiem, kurus esmu redzējusi. Ir arī tādi, kuri brauc divatā viens otram blakus un runājas. Šādā veidā viņi traucē satiksmi. Nezinu pat, vai visiem šiem braucējiem ir tiesības, un bīstos, vai viņi zina noteikumus. Alūksnē jau nebūs veloceliņu, jo pie mums ir maz cilvēku un tas ir dārgs prieks. Līdz ar to pie mums cilvēki turpinās braukt pa ietvi, kad viņiem vien tīk. Viņi droši var pa turieni braukt, bet – ievērojot savstarpējo cieņu un sapratni! Mums visiem kopīgi ir jāsadala ceļi un ietves. Problēma ir arī naktīs, kad daži velobraucēji brauc bez atstarotājiem un gaismām. Šādos gadījumos viņus ir grūti pamanīt uz ceļa. ◆
