Šo nedēļu ievadīja medicīnas darbinieku pikets pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rīgā, kur pulcējās Eiropas Savienības un kandidātvalstu veselības ministri. Daži simti piketētāju – ārsti, medicīnas māsas, sanitāri, autovadītāji un pacienti – cerēja, ka sabraukušie ministri pa Gaismas pils logiem pamanīs protestētājus, kuri pauda neapmierinātību ar katastrofāli zemo atalgojumu, kā arī ar nepietiekamo finansējumu veselības aprūpei.
Piketētāju prasības ir sen zināmas
Maruta Kauliņa, SIA “Alūksnes slimnīca” valdes priekšsēdētāja
Eiropas valstu veselības ministri labi zina situāciju Latvijas veselības aprūpē, jo Latvijas Slimnīcu biedrība katru gadu sūta ziņojumu pasaules veselības organizācijām. Turklāt pašlaik notiek Pasaules bankas ekspertu pētījums veselības jomā. Starpziņojumos tiek rakstīts, ka Latvijā lielākā nelaime ir tā, ka nav pietiekama finansējuma veselības aprūpei. Tajā norādīts arī, ka valstī ir katastrofāli maz medicīnas māsu. Citu valstu slimnīcās uz četriem slimniekiem ir viena medicīnas māsa. Pie mums medicīnas māsas noveco, bet jauno vietā ir maz. Ja tā turpināsies vēl 10 gadus, būs jāslēdz medicīnas iestādes, jo nebūs, kas tajās strādā. Alūksnes slimnīcā darbu ir sākuši jaunie ārsti. Bet vajadzētu paskatīties, kas notiek ar ģimenes ārstiem, kāds ir to vecums.
Vai pikets bija nevietā un nelaikā, kā uzskata veselības ministrs Guntis Belēvičs? Protams, var visu ko darīt, bet piketētāju prasības nav nekas jauns. Tās ir sen zināmas. Kā 2009.gadā finansējumu nogrieza, tā arī šis samazinājums nav izlīdzināts. Var, protams, protestēt, bet no tā naudas vairāk nekļūst. Turklāt mūsu valdībai vajadzētu saprast – ja priecājamies, ka pieaug iedzīvotāju dzīvildze jeb vidējais vecums, tad jārēķinās. Visur pasaulē tie, kas plāno līdzekļus veselības aprūpei perspektīvā, rēķinās ar to, ka iedzīvotāji noveco. Lielāks vecu ļaužu īpatsvars rada lielāku saslimšanu risku, kas savukārt ir slogs veselības aprūpei. Ja vidējais mūža ilgums sasniegs 80 gadus, tad veselības aprūpei vajadzēs vēl daudz vairāk naudas.
Alkoholam vēl arvien nepalielina akcīzes nodokli, tāpēc visi dzer uz nebēdu. Gadās, ka vienu alkoholiķi atved uz slimnīcu trīs reizes dienā ar neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu. Tie ir nelietderīgi tērēti veselības aprūpes budžeta līdzekļi, kuru jau tā trūkst. Iznāk, ka cīnāmies kā Dons Kihots ar vējdzirnavām. Ir vajadzīgas atskurbtuves, taču neviena ministrija negrib uzņemties to pārraudzību. Jā, hroniskais alkoholisms ir slimība, taču to nevar ārstēt šādā veidā – vadājot un sniedzot neatliekamo palīdzību dzērājiem. Tā ir arī sociāla problēma, kas ir jārisina. ◆
Ir vajadzīgi cilvēki, kas cīnās
Jānis Stabingis, ģimenes ārsts
Nenoliedzami nepietiekams atalgojums ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi mediķi aizbrauc no valsts un atrod darbu ārzemēs. Ja salīdzina ar algām citās valstīs, tad ir acīmredzama starpība. Tiesa, pats neesmu strādājis citur, tāpēc nevaru to apgalvot. Latvijā teorētiski visiem ģimenes ārstiem ir līdzīgas iespējas nopelnīt, taču tās ir atkarīgas no pacientu skaita. Laukos, protams, iedzīvotāju skaits samazinās, tāpēc ģimenes ārsti to izjūt – arī ienākumi samazinās. Dzirdēts, ka jaunie ārsti reti izvēlas darbu reģionos. Tiesa, Alūksnē ir jaunie ārsti, kas vēlas te palikt, bet es šo statusu nu jau esmu zaudējis. Strādāju te jau 10 gadus un savu izvēli neesmu nožēlojis. Reizēm gan šķiet, ka Rīga ir par tālu, taču ne attāluma, bet slikto ceļu dēļ. Ja ceļu kvalitāte būtu labāka, dzīvot būtu daudz vieglāk.
Acīmredzot neesmu gatavs piketēt, tāpēc nebiju pat informēts, ka Rīgā būs pikets. Tomēr ir skaidrs – kādam tas ir jādara. Ir ļoti labi, ka atrodas cilvēki, kas cīnās. Ja tādu nebūtu, tad arī nekas nemainītos. Politiķiem ir ļoti ērti teikt, ka naudu, lūk, vajag mediķu, policistu un skolotāju algām, lai to nedotu kādām citām vajadzībām. Taču šajās profesijās strādājošie ļoti minimāli jūt algas pieaugumu. Tāpēc īsti nav skaidrs, kur tā nauda paliek. Manuprāt, tiek izmantotas atrunas iespējas. Bet izglītībā un veselības aprūpē joprojām ir nepietiekams finansējums. Mums ir grūti spriest, kur valsts tērē nelietderīgi. ◆
Vajag darīt, nevis prasīt
Maija Plahotina, SIA “Alūksnes primārās veselības centrs” valdes priekšsēdētāja
Nedomāju, ka vajadzēja rīkot piketu pie Gaismas pils. Kāpēc mums rādīt citiem, ka neprotam saimniekot? Tur jau nav, ar ko lielīties. Taču ir skaidrs, ka mums sava nauda būtu jāizlieto labāk. Es neuzskatu – ja man pieliks algu, bet maniem bērniem to samazinās, tad būsim ieguvēji. Naudas valstī tāpat kā ģimenē ir tik, cik tās ir. Turklāt – ko nozīmē prasīt ministrijai un valdībai palielināt finansējumu? Vajag darīt, nevis prasīt. Taču esam pieraduši prasīt. Esmu piedalījusies ekonomistu sanāksmēs, tāpēc secinu, ka vēlme “izsist naudu” nozares vai sava uzņēmuma vajadzībām ir muļķīga. Nauda ir jāpelna! Ja Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris nevar izdomāt, kā veselības aprūpei nopelnīt, tad ir cita lieta. Kāpēc izdomāt var, piemēram, Siguldas ķirurgi, pie kuriem brauc pacienti no ārzemēm? Protams, medicīnas darbiniekiem vajag lielākas algas. Bet vai citās nozarēs nevajag? Nav jēgas naudu pārlikt naudu no vienas nozares maka citā. ◆
