Šodienas laikraksta numuram gatavotais raksts par Alūksnes un Apes novada fondu – mūsu novadu labdarības organizāciju – rosināja aizdomāties par ziedošanu. Par to, vai mēs spējam pievērsties labdarībai, atteikties no kaut kā, lai palīdzētu otram. Domāju, ka fonda darbība desmit gadu laikā ir pierādījusi to, ka cilvēki Alūksnes un Apes novados ir ļoti līdzjūtīgi, atbalsta cits citu nelaimē un palīdz arī ikdienā.
Ziedot neprot katrs. Augstu vērtēju tos turīgos cilvēkus, kuri savā bagātībā dāsni dalās ar tiem, kuriem dzīve nav tik daudz devusi. Šādi cilvēki ir, piemēram, Boriss un Ināra Teterevi, ar kuriem sadarbojas arī mūsu fonds. Šo cilvēku mecenātisms nav izmērojams – viņi ir gatavi palīdzēt ikvienam grūtdienim. Reizēm gan gribētos, kaut visi tie, kuri šo palīdzību saņem, to prastu arī novērtēt, nevis pierastu pie tās un tad, kad tā beigtos, atļautos pateikt – ja vairāk nedos, mēs viņiem paldies neteiksim…
Vērojot Latvijā notiekošo, jāsecina, ka mums tik daudz kas balstās uz ziedošanas. Es nerunāju par ārkārtas gadījumiem, kad, piemēram, kādam atklāj retu slimību, kuras ārstēšana ir specifiska un ļoti dārga. Cilvēki ir gatavi vienoties, lai ziedotu pa mazumiņam, līdz mērķis sasniegts. Vienīgi reizēm kļūst skumji, ka arī valsts lietas, ko vajadzētu finansēt valstiski, arī īsteno, rīkojot ziedojumu vākšanas akciju, piemēram, Rīgas Brāļu kapu atjaunošanai. Es nesaku, ka nevajag atjaunot – vajag, tomēr ir lietas, ko vajadzētu izdarīt valstij pašai, nevis izvilināt no iedzīvotājiem, zinot, ka viņi izdarīs – šajā gadījumā saziedos.
Mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā cilvēki reizēm pie atkritumu tvertnēm blakus noliek savus vecos apģērbus, bet neiemet tos konteinerā ar domu, ka varbūt noderēs bezpajumtniekiem, kuri regulāri caurskata šo atkritumu tvertņu saturu. Rezultātā, ja paredzētā mērķauditorija todien vai nākamajā dienā neatnāk un sāk līt lietus, apģērbi samirkst un – mētājas… Bet ne par to ir stāsts. Manuprāt, šāda apģērba nolikšana pie atkritumu tvertnes ar domu, ka varbūt kādam noderēs, nav atbalstāma. Tā nav ziedošana! Ja gribi ziedot un uzskati, ka tev nederīgais apģērbs, kas, piemēram, kļuvis par mazu vai lielu, ja bērni izauguši un nav novalkājuši, vēl kādam noderēs, tad aiznes to uz Sarkanā Krusta Alūksnes nodaļu, nevis noliec pie atkritumu tvertnes. Ja pats nes uz atkritumiem, tad jau atzīsti, ka tas ir ārā metams… Manuprāt, tas ir necienīgi – bezpajumtnieki arī ir tikai cilvēki.
Būt ziedotājam – tā ir ļoti laba sajūta! Galvenais – katru ziedojumu, mantu, naudu, asinis, vajag ziedot ar labām domām kā veltījumu tam, kurš to saņems, kuram tas noderēs un varbūt pat izglābs dzīvību. ◆
