Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņoja, ka atkāroti uz prezidenta amatu nekandidēs. Šī ir pirmā reize atjaunotās Latvijas vēsturē, kad Valsts prezidents labprātīgi atsakās kandidēt otrajam amata termiņam.
Kādu tu vēlētos redzēt Latvjas Valsts prezidentu? Daudzi teiks, ka noteikti ne tādu kā Bērziņš, – skaidrs, bet kādu tad? Tādu, kurš māk skaidri izteikties gan latviešu, gan angļu un varbūt pat kādā citā valodā? Kādu, kurš reprezentēs godam Latviju un nebaidīsies pieņemt inovatīvus un arī nepopulārus lēmumus, bet darīs to tāpēc, ka gribēs Latviju attīstīt, nevis pielīdzināt citām Eiropas valstīm? Kaut kā nereti šķiet, ka esam valsts, kurai vajadzīgs paraugs, un tad mēs ar visu sparu varam tiekties uz pārmaiņām. Ja lielie Eiropas brāļi kaut ko pieņem, tad arī Latvija var sākt domāt kaut ko mainīt, un tā mēs lēni, bet stabili attīstāmies: esam droša valsts, lietas notiek un visiem cilvēkiem labs prāts. Nākamais prezidents varētu būt tāds lādzīgs namatēvs, kurš reprezentētu mājīgo un skaisto Latviju, darītu to profesionāli un attīstītu Latvijas stabilitāti.
Bet varbūt mums ir vajadzīgs gluži pretējs prezidents? Mazliet neērts, bet ar stingru mugurkaulu, kurš spētu pieņemt stingrus lēmumus arī tad, ja kaimiņi tos vēl nebūtu pieņēmuši. Tāds patstāvīgs prezidents, kurš valsti vadītu stingri un apņēmīgi. Šāds prezidents noteikti izraisītu sabiedrībā nevienlīdzīgas jūtas, jo namatēvi ar savu viedokli ne vienmēr garantē ērtu un mājīgu vakaru pie siltām vakariņām. Es svārstos starp abiem variantiem, jo kuram gan nepatīk dzīvot mierīgi, bez liekiem satricinājumiem, iet jau ierasto ceļu.
Bet ir reizes, kad kaut kas krasi ir jāmaina. Vai nākamajam prezidentam pietiktu drosmes uzākt pārmaiņu ceļu? Un kādas tad pārmaiņas tās būs? Vai Latvijā atzīs geju laulības, vai dekriminalizēs marihuānu? Skan tas viss šerpi, bet tie ir jautājumi, kuri grozās uz pasaules pjedestāliem, un arī mazajai Latvijai būs jāpieņem lēmumi – par vai pret. Ir vajadzīgs kāds, kurš varēs stingri pateikt – “kāpēc”. Arguments “tāpēc, ka citi tā dara vai nedara” nav tas, kuru es gribētu dzirdēt no nākamā prezidenta. Es gribētu, lai mūsu valsti vada kāds, kurš spēs runāt arī par neērtiem tematiem un būtu atvērts dažādiem viedokļiem. Ceru, ka nākamais prezidents būs nevis vaļīgs kā tauriņš vai ietiepīgs kā auns, bet gluži kā kāds ķīniešu kungfu meistars apvienos abus šos elementus sevī – vieglumu un smagumu, gaisīgumu un stingru nostāju. Es negribētu redzēt prezidentu, kurš visos saskata vai nu ienaidniekus, vai piemērus, kuriem obligāti jāseko. Es vēlētos nākamajā Latvijas Valsts prezidentā redzēt mīlestību pret Latviju, tās zemi un tautu. Cerēsim, ka tieši tādu prezidentu mēs arī sagaidīsim. ◆
