Rīt būs Lielā piektdiena – lielo ciešanu laiks. Visa nedēļa pavadīta klusās gaidās, un jau svētdien atzīmēsim lielās Lieldienu svinības – kādam zaķu, kādam olu ķeršanas, bet kādam citam Kristus augšāmcelšanās svētkus. Šajā laikā mums ir iespēja padomāt par to, ko negribas domāt, – par ciešanām.
Katram no mums dzīvē ir sava pieredze, savas ciešanas un savs veids, kā ciešanas izturēt. Agrāk man šķita, ka ciešanu laikā ir jābēg. Jābēg kaut kādā mierinājumā – filmās, mežos, vienalga, bet no ciešanām jāizvairās kā no uguns. Ar laiku es sapratu, ka ciešanas ir kā vilnis, no kura nevar aizbēgt. Var tikai notupties un ļaut pārvelties tam pāri vai, kā pavisam virtuozi un spēcīgi cilvēki dara, – iemācīties pa tiem viļņiem sērfot un izmantot tos kā grūdienu, kas dzīvi pagrūž uz priekšu.
Lasīju kādas indiāņu cilts atziņas, un tajās bieži vien bija minēts, ka cilvēkam drosmīgi jāstājas petī savām ciešanām un jāpieņem tās. Kā gan var tā mierīgi elpot un pieņemt, kāds jautās. Bet pieņemšana nav piekrišana. Pieņemot mēs nepiekrītam, ka ciešanas bijušas vajadzīgas, ka tām ir kāda nozīme. Var arī nebūt. Un pats sliktākais, ko kādam, kurš cieš, varam teikt – tu no tā ko iemācīsies. Protams, visas pieredzes ir domātas tam, lai ko iemācītos, bet to nekad nevarēs saprast no ciešanu epicentra. Ar pieņemšanu es domāju būšanu drosmīgiem un ļaut vilnim velties pāri. Tikai tā ciešanas var aizplūst, jā, atstājot nogulsnes, bet tomēr – aizplūst. Skrienot mēs piekūstam vēl vairāk un mēģinām drudžaini ieskriet visās vārtrūmēs. Viss kļūst drudžains, un mums šķiet, ja vien spēsim izbēgt no sāpēm, – viss būs labi. Bet ar laiku mēs sākam bēgt arī no citām emocijām un kļūstam tādi “pa dzīvi skrējēji”, kuri pat mazākajās ciešanās ir kā tādas driģenes saēdušies.
Šis ciešanu laiks mums var atgādināt, ka no krusta nereti nevar aizbēgt. To var tikai uzņemt uz saviem pleciem. Kamēr mēs nesam, tikmēr nekādu augšāmcelšanos neredzam. Un lai arī šeit nepieļaujam kļūdu, sakot kādam, kurš cieš, ka tas drīz pāries un aiz stūra gaida gaišākas dienas. Nerausim sevi un citus drudžaini ārā no izsāpēšanām un izciešanām. Nostāsimies blakus savām ciešanām un citiem cilvēkiem. Ceļš nebūs viegls, bet tikai tā var iziet cauri sāpēm ar iespēju kļūt par tiešām spēcīgākiem cilvēkiem. Tāds ir šis laiks, kurā ir jāmācās ciešanu vilnim ļaut plūst, kur tam jāplūst. Tas aizplūdīs – lai arī nekad tā nevienam nešķiet: viļņi nesastingst virs cilvēkiem, tie aizplūst. Lai šis Lieldienu laiks mums to atgādina un iesēj sirdī šo mazmazītiņo gaismas stariņu – dzīvē visādi viļņi būs, bet, ja vien nebēgsim, ar mums viss būs labi. ◆
