Sestdienas dienā pamanīju uz Alūksnes ezera kādu interesantu skatu. Pāris ģimenes bija atbraukušas ar saviem bērniem un ļāva izskraidīties bērniem pa ledu, kurš drīz jau kusīs. Attālumā bija redzami divi zemledus makšķernieki – tad jau ledum bija jābūt drošam, bet kāda mamma teica, ka zemledus makšķernieks uz ledus nebūt nav drošības garants. Diemžēl arī tam var piekrist. Mammas un vecmammas turpināja priecāties ar bērniem, pārāk tālu neatejot no krasta. Man tas šķita ļoti mīļi, jo bērniem bija iespēja uzkāpt uz ledus vecāku uzraudzībā un arī pašiem pieaugušajiem bija liels prieks izbaudīt šīs ziemas varbūt pat pēdējo ledu. No malas skatoties, tāda pavisam nedroša nodarbe un kādam varētu šķist dīvaina sestdienas izprieca. Zinu cilvēkus, kuri uz šāda ledus nekad nekāptu, bet alūksniešos laikam ir kāds “noledusnebaidos” gēns. Tādi mēs, pie ūdenstilpēm dzīvojošie, esam! Tiesa, es vienmēr atcerēšos manas omes bažas par tuvošanos piemājas dīķītim un viņas bailes no kāda noslīkšanas. Rūpes ir laba lieta, bet vai mūsu un citu bažas patiesībā kādu nenobremzē? Nevis no muļķībām, bet no gluži kā droša arī. Es tikai pagājušajā vasarā iemācījos peldēt, bet katru reizi, kāpjot ūdenī, man galvā skan simtiem TV pārraižu, kurās kāds slīcis un glābts. Kā tad īsti ir ar tām bailēm? Tā vietā, lai pateiktu bērniem, ka ledus nav drošs un uz tā kategoriski aizliegts kāpt, ir vecāki, kas paņem savus bērnus, pieved pie ezera un kopā uzkāpj uz šī ledus – viss ir droši un neviens neielūst. No malas skatoties, tie bērni šķiet tik brīvi, jo viņus neiegrožo bailes. Ne jau tās racionālās, kuras ir vajadzīgas, bet bieži vien neracionālās, pārbailīgās un pārāk bažu pilnās bailes, kuras labprātāk mūs piespiestu sēdēt mājās drošā dīvānā, nekā iet un pētīt pasauli. Vienmēr atcerēšos, kā manai mammai bija bail, kad teicu, ka esmu nolēmusi viena pati doties ceļojumā. Viņa bija pilna bažu – gan pamatotu, gan gaužām nepamatotu. Mums visiem ir bail no nezināmā. Viens, otrs, trešais šāds ceļojums – un mana mamma vairs nejūt tik lielas bailes un bažas. Cik ļoti mēs ar savu norūpēšanos kādu tiešām pasargājam, bet kādu sabiedējam vēl vairāk? Ja mūsu bērni gribēs vasarā braukt ar skrituļdēļiem, skrituļslidām vai darīt vēl ko ne visai drošu, nebiedēsim viņus vēl vairāk, bet pamācīsim, kā kaut ko darīt droši, pasēdēsim, pavērosim viņu progresu un uzticēsimies! Nekas nespēj nogalināt cilvēka sapņus tik ātri kā bailes un neuzticēšanās. Un nekad neteiksim ne viens otram un noteikti ne bērniem, ka viņi kaut ko nevar, ka tas vai šis jau ir domāts citiem un ka drošāk ir darīt tikai drošas lietas!
