Vēsturi un leģendu nevar attīstīt, to var tikai kopt un saglabāt, tādēļ vārdiņu “attīstīt” lietosim, lai, piemēram, attīstītu tūrismu, bet Cepurītes salu saglabāsim!
Izlasot laikraksta “Alūksnes Ziņas” 12.decembra rakstu “Attīstīs Cepurītes salu” kā vienu no pirmajiem objektiem, kur radīt ko jaunu un tūristiem pievilcīgu, gribu paust, ka nepiekrītu šai idejai. Vai tiešām uz šo leģendām apvīto saliņu nepieciešama “ziloņu taka” (tā sauc maršrutus gidu pavadībā). Vai nevaram tai pabraukt garām zaļai un sakoptai, uzklausot gida stāstīto leģendu? Ja saliņa ir brīva, var piestāt, izstaipīt kājas, protams, bez šampanieša, kas nav pieņemams uz ūdens transporta… Arī pašvaldības vizuāli kvalitatīvais transporta līdzeklis tūristu pārvadāšanai uz ūdens tikai nolietos saliņas skaistumu un leģendu.
Sakopsim Cepurītes saliņu (un arī Garo salu) ar tiem pašiem spēkiem un līdzekļiem, ar ko kopjam Tīklu saliņu! Izveidosim neuzkrītošu piestātnes vietu, lai ar sausām kājām var izkāpt uz saliņas! Nekādu bruģētu taciņu, piknika vietu un laulības nojumju! Tūristiem vairāk ko izteiks saliņas pirmatnīgums un dabas skaistums – protams, ja gidi to pratīs pasniegt.
Vēl jau neesam sākuši laulības reģistrēt Alūksnes Jaunajā pilī. Kad tur apniks, meklēsim katrs savu brīvo objektu, kā to jau dara daudzviet Latvijā.
Alūksnes patrioti – saglabāsim savu mīlētāju saliņu, tās leģendu savai pilsētai – savai mīlestībai! ◆
