Dziļi viltots

Iedomājieties situāciju – jūs, ērti iekārtojies dīvānā, gaidāt vakara ziņas un studijā pēkšņi ieraugāt… sevi. Šis klons ir kā jūsu spoguļattēls, ar jūsu mīļāko kostīmu, balsi, žestiem, un ne vien runā monologu, bet atbild uz žurnālista jautājumiem, atbilstošās vietās smejas un uzdod pretjautājumus. Runā gan viņš kaut ko pavisam citu nekā būtu runājis jūs. Jūs, protams, aizrijaties ar tēju un zvaniet uz studiju, bet nu jau ir par vēlu, jo – jūsu dubultnieks jau tūkstošiem skatītāju pavēstījis lietas, kas nebūt nesaskan ar jūsu viedokli. Un, ja jūs esat politiķis vai kāda cita sabiedriski nozīmīga figūra, te nu sākas īstas ziepes…

Nē, šī nav zinātniskā fantastika, bet nu jau diezgan reāla varbūtība, kam atrasts piemērots nosaukums – deepfake jeb latviski to varētu tulkot kā “dziļš viltojums”. Ne jau šādas tādas viltus ziņas, ar ko bieži vien saskaramies un, cerams, atpazīstam dažādos šaubīgos medijos, bet reāllaika viltota krāpniecība. Tās aizsākumi meklējami šķietami izklaidējošos nolūkos – vēlmei pēc viltus pornogrāfijas, kurā slavenību sejas digitāli nomaina ar aktieru sejām. Vai arī influenceru vēlmē piesaistīt sev pēc iespējas vairāk sekotāju, “uzliekot” sev viltotu, piemēram, Džonija Depa seju. Turklāt laikā, kad daudz kas notiek tiešsaistē, zūmā vai citos attālinātajos kanālos, dziļā viltošana ir iespējamāka nekā jebkad agrāk.

Izrādās, šāda reāllaika viltošana jau sākusi savu uzvaras gājienu. Par to šajā numurā intervijā Diānai Lozko stāsta alūksnietis, mediju students Armīns Rēdelis. Ar interesi izlasīju, jo arī pati salīdzinoši nesen aizdomājos par šo tēmu, skatoties jauno BBC politisko trilleri “The Capture”. Tajā skatītāji uzzina valsts drošības dienestu lielo noslēpumu – videonovērošanas kameru ierakstus safabricē ar mērķi panākt vēlamo rezultātu. Piemēram, ir skaidri zināms par narkotiku tīkla darbībām, bet atmaskošanai pietrūkst pierādījumu. Ar īpašas korekcijas programmas palīdzību, šie pierādījumi tiek sagādāti, videonovērošanas sistēmās viltojot reāllaiku. Vai tiek nomelnots kāds nevēlams politiķis, “piešujot” viņam nelegālas darbības, ko viņš nav veicis. Ardievu, Temīda, šādā veidā par vainīgo var kļūt jebkurš nevainīgais, un tas jau ir reāls cilvēktiesību apdraudējums. Filmā atainotais sižets sākumā var šķist acīmredzamais neticamais, taču iedziļinoties, ir pilnīgi skaidrs, ka kino drīz vien var kļūt par īstenību. Londonā, kur notiek filmas darbība, viltošana reāllaikā ir visiespējamākā, jo, kā zināms, šī metropole ir slavena ar visblīvāko videonovērošanas sistēmu pasaulē. Lai ko tu darītu, tu esi redzams, un acīmredzot arī vislabāk viltojams.

Uzzinot par šo visu, visdrošāk šķiet lasīt drukātos medijus. Vismaz pagaidām, kamēr nav izdomāts, kā viltot arī tos.