Domāju, nevienam vien no mums, it īpaši pēc tālākiem braucieniem, ir bijušas izjūtas, ka tomēr nekur nav tik labi kā mājās… Lai arī redzēta pasaule un gūts daudz jaunu iespaidu, tāpat mājās šķiet vislabāk. Nu kā Sprīdītim! Un ne velti, jo – mēs katrs taču tieši to vietu esam izvēlējušies par savu dzīvesvietu, kur dzīvojam. Lai arī reizēm pat to nokritizējam “no galvas līdz kājām”, kā to nereti varam lasīt mūsu interneta portālā “aluksniesiem.lv”, tāpat mājās ir labi. Tiesa gan, kritizējam jau nevis savu dzīves telpu, ar to domājot māju vai dzīvokli, bet dzīves vidi kopumā.
Ceļošana nenoliedzami dod jaunus iespaidus, un redzēto tu pat neapzināti uzreiz steidz salīdzināt ar vietu, kur pats dzīvo. Pagājušajā nedēļā kā tūriste apmeklēju Rundāles pili – krāšņo, cēlo un plašo hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidenci un pils dārzu, kur viens no lepnumiem ir neskaitāmie rožu stādījumi, kas zied un smaržo visu vasaru. Bagātīgi un krāšņi – ko tur vairāk teikt! Un viesmīlīgi, patīkami! Starp tūristiem todien bija maz latviešu, bet ļoti daudz krievu, arī vāciešu un citu tautību pārstāvju. Protams, pils apmēri un vēsturiskā izcelsme nav identiski salīdzināma ar Alūksnes Jauno pili, bet tomēr manā prātā pavīdēja zemapziņas impulss, kādēļ mūsu pilī nav nevienas identiski restaurētas telpas, jo – mums taču arī būtu, ko rādīt! Rundāles pilī kara laikā bijusi lazarete, marmora sienās dzītas naglas, kolhozu laikos glabāti graudi, savulaik pilī izvietota skola, tomēr tagad telpas ir atdzimušas un restaurētas. Var jau teikt, ka restaurētas pilis ir teju katrā pilsētā, tomēr – senais un vēsturiskais piesaista, par to tūristam vienmēr būs interese, tādēļ tas ir jāizmanto.
Nevajadzēja aiziet pat līdz pašai pilij, kad jau alejā pirms tās raisījās domas par mājām, jo – tā bija gara kastaņu aleja… Mums arī vēl līdz pagājušā gada vasarai bija kastaņu stādījumi Pils ielā, bet tad tās pašvaldība uzskatīja par lietderīgāku izraut ar visām saknēm, jo Pils ielas rekonstrukcijas darbu laikā kokiem esot bojātas saknes un iemeties arī kaitēklis – zirgkastaņu mīnējošā kode… Mēs tā arī neuzzinājām, vai kastaņas pēc Pils ielas remontdarbiem šogad būtu saplaukušas, jo tādas iespējas nebija. Pieļauju, ka būtu gan, jo, piemēram, šovasar, caurbraucot daudzus Latvijas novadus Vidzemē, Zemgalē, arī tepat Alūksnē, visur kastaņām ir brūnas lapas – tad jau varbūt nu tā ir Vislatvijas zirgkastaņu mīnējošās kodes epidēmija un tās visas jāizrauj ar saknēm!? Lai nu kā, bet ar to es gribu pateikt, ka ne vienmēr mēs protam novērtēt to, kas mums ir. Jā, vecajam ir jādod vieta jaunajam – tā vienmēr ir bijis un agrāk vai vēlāk tas arī notiek, lai kā arī kāds pretotos, tomēr vispirms “it kā jau vecajam” ir jāļauj sevi pierādīt. ◆
