Pagājušās nedēļas nogalē notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Jāatzīstas, ka esmu viena no tām, kas neizpildīja savu pilsonisko pienākumu un vēlēt nedevās nevienā no šim procesam atvēlētajām dienām. Mans vēlēšanu iecirknis neatrodas Alūksnē, un es arī nepapūlējos līdz tam nokļūt. Bet, redz, Beļģijas, Grieķijas, Kipras un Luksemburgas iedzīvotājiem vēlēšanās ir jāpiedalās obligāti. Dažās valstīs par vēlēšanu ignorēšanu draud pat naudas sods.
Vai arī Latvijā kaut ko tādu vajadzētu? Noteikti! Tā, manuprāt, nebūtu atgriešanās Padomju Savienībā, bet gan ļoti labs veids, kā mums visiem, nevēlētājiem, pateikt, ka tik bezatbildīgi pret valsts nākotni nevar izturēties. Man, protams, prātā ienāk doma arī par to, kā gan valsts man uzliks sodu par to, ka es viņai paužu savu nostāju un neticību tam, ka mana balss kaut ko ietekmēs? Vai par šādu viedokli maz var sodīt? Drīzāk vajadzētu izglītot. Neviens tā arī nav īpaši stāstījis, kā viens nabaga cilvēks var ietekmēt politiskos procesus. Kā lai mēs noticam visiem kandidātiem un saprotam, ka viņi tiešām kaut ko darīs? Un kā lai mainām attieksmi, ja vienkārši atmetam ar roku, pat neiedziļinoties? Sods, protams, būtu ļoti motivējoša lieta: lai nešķirtos no naudas, mēs cītīgāk pētītu sarakstus un pamatīgāk pārdomātu savu izvēli. Vismaz tam tā vajadzētu būt. Bet varētu notikt arī ne tik pozitīvs scenārijs. Ja ir bail no soda, tad jau var kaut ko izdarīt arī ķeksīša pēc: aizietu, ieliktu krustiņu un viss – no soda esi brīvs. Bezatbildīgu vēlēšanu vai nevēlēšanu vispār ar sodu vien nepārmācīsi. Cilvēkā jānotiek kādam dziļākam procesam, lai viņš saprastu, ka viņa balss var kaut ko ietekmēt un ka iet balsot ir tikpat nepieciešami, kā iet nopirkt puķu stādus savai piemājas dobei. Mums jārada sev apkārt kaut kas skaists, un to var radīt ar izvēlēm. Arī puķe var neieaugt un čiks vien sanākt, bet mēs vismaz būtu centušies padarīt vidi skaistāku, labāku.
Ne jau šī ir pirmā reize, kad negāju balsot, un šim faktam būtu jādara mani tramīgu. Kāpēc es un vēl kāds neejam balsot? Slinkums aiziet vai pamatota un apzināta nevēlēšanās iet? Manā gadījumā tas drīzāk ir pirmais variants, un tas mani padara par vienu no miljoniem cilvēku, kuri aiz savas vienkārši negribēšanas sēž un vēro politiskos procesus, varbūt pat kādu politiķi sabar pie televizora ekrāna – un viss. Man gribētos ticēt, ka uz nākamajām vēlēšanām es būšu klāt, kā likta! Esmu sapratusi, ka es vairs negribu būt tā, kura procesus tikai vēro vai ar neticību stumda mākoņus. Ticu es vēlēšanu ietekmei vai ne, varbūt tas pat nav svarīgi, bet mēģinājums vismaz iesēt puķi noteikti liecinās par mani to, ka es tomēr esmu gatava rīkoties. ◆
