Kur palikuši labie vārdi? Ikdienā starp cilvēkiem mazas uzslaviņas, sirsnīga uzsišana uz pleca un smaids? Kur tas viss ir palicis? Šādas pārdomas manī raisās arvien biežāk, darba gaitās intervējot dažādus brīnišķīgus cilvēkus – jā, jā, tos pašus, kuri dzīvo mums tepat līdzās un kuriem ikdienas steigā varbūt satiekoties pasakām tikai ātru “sveiki!”, lai gan viņi būtu pelnījuši daudz vairāk.
Mums vajag vairāk teikt labus vārdus! Ja jūs jautāsiet, par ko gan, jo viņš vai viņa taču ir tāds un tāds, tad mana atbilde būs – padomājiet rūpīgi, noteikti atradīsies labi vārdi par katru cilvēku! Patiesībā nemaz nevajag domāt – labie vārdi ir jāsaka uzreiz, kad sirds to pasaka priekšā un konkrēto cilvēku satiec, runājies, uzzini kaut ko jauku. Daudziem pietiks arī ar sen zināmo: “Cik tu labi šodien izskaties!” Vai, ja esat apmeklējis kādu jauku pasākumu, neskopojieties un pieejiet pie organizatoriem, lai kaut vai pateiktu tikai vienu vārdu: “Paldies!” Viņi to novērtēs – ticiet man!
Atzīstos – “Alūksnes Ziņu” interneta portālā “aluksniesiem.lv” es palaikam ierakstu pozitīvus komentārus ar labiem vārdiem, uzslavām, ja kāds no mūsu novadu iedzīvotājiem, kolektīviem, kaut ko sasniedzis, paveicis vai vienkārši tāpat. Tas taču ir brīnišķīgi, ka mūsu novadā dzīvo tik talantīgi un spējīgi cilvēki! Mums ir jābūt priecīgiem par viņu panākumiem. Šodien apkārt ir tik daudz negāciju, ka prieks ir jāspēj atrast pašiem sevī. Vai kādam no tā vieglāk kļūst, ja, piemēram, portālā ieraksta nejauku, aizvainojošu komentāru? Iespējams, ka tā arī ir, bet esmu pārliecināta, ka es iegūstu daudzreiz patīkamāku sajūtu, ja ierakstu vai skaļi pasaku kaut ko jauku, labu. Tiesa, manu daudzreiz patīkamāko sajūtu nedaudz kāds mazina, piemēram, uz manu vakardienas pozitīvo komentāru portālā šodien ierakstot ļoti nejauku atbildi. Skumdina ne jau tas, ka citi domā citādāk, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka katram ir tiesības izteikt savu viedokli, lai kāds tas arī būtu. Un nepretendēju uz to, lai visi domātu tāpat, kā es – šajā gadījumā tik pozitīvi, tomēr kāpēc ir tā, ka arī pozitīvajā cilvēki vienmēr grib saskatīt kaut ko negatīvu, obligāti grib uz labu atbildēt ar sliktu? Man ir žēl to cilvēku, kuri neprot priecāties par citu cilvēku paveikto.
Ne velti saka: “Runā tad, kad tavi vārdi ir tik saudzīgi kā klusums…” Ja paši apzināmies, ka izteiktie vārdi vai rīcība otram būs sāpīga, kaut uz mirkli vajag iztēloties, kā justos mēs paši, ja ar mums kāds tā runātu vai rīkotos – arī tad darītu tāpat? Turpretim labus vārdus ir prieks uzklausīt katram, jo tas uzmundrina, iedvesmo un dod jaunu enerģiju, tādēļ – nebūsim labo vārdu skopuļi! ◆
