Nesen kopā ar māsīcu gājām gar kādu māju un ieraudzījām tur sieviņu kaplējam dārzu, kurā auga ļoti daudz narcišu. Māsīca ieteica doties pie tantiņas un no viņas nopirkt pāris puķes. Tā nu mēs sadūšojāmies un iebridām svešā dārzā ar savu piedāvājumu. Narcišu audzētāja gan atmeta ar roku mūsu naudas piedāvājumam un teica, ka iedošot mums puķes par baltu velti. Cik mēs gribot? Trīs? Nu labi, piecas katrai! Un dārza saimniece nudien priecīgi plūca mums narcises, teikdama – cik jauki, ka kāds tā paprasot, nevis nākot vienkārši zagt. Jautājām, vai arī tā gadās. Pilsētā visādi gadoties…
Es atceros, kā bērnībā māsīcas pagalmā puiši bija ierīkojuši štābiņu un reiz tika izsaukta policija, jo puiši no kāda blakus dārza bija zaguši kartupeļus. Nezinu gan, cik viņi bija zaguši un cik dārza saimniece bija principiāla kundze. Nāk vasara, štābiņu laiks un skaisto puķu laiks. Kaut kas dārzā augs, un kādam spīdēs acis vai niezēs kārais zobs kaut ko paņemt. Zagt ir slikti – tas ir fakts, bet vai mēs varētu cits citam piepalīdzēt? Piemēram, atstāt pie savām mājām vai dārzā kādu grozu vai kasti ar uzrakstu “Droši var ņemt!”. Tur varētu būt gan āboli, gan ogas, gan puķes un tik daudz kas vēl cits. Zinu, ka Alūksnē ir bijuši šādi ābolu grozi, un šī ideja mani ļoti iepriecina, jo daudzas lietas tik un tā ies zudībā, bet mēs varam cits citu vēl ar tām iepriecināt. Varbūt mūsu, malēniešu, lepnums neļaus mums tā viegli kaut ko paņemt: ko tad es, ko citi padomās – ka man pašam nav, ka nevaru atļauties? Bet mēs varētu attīstīt šo došanas un ņemšanas kultūru, kā tas ir izplatīts dažviet ārzemēs. Varētu pie mājām izlikt nevajadzīgās mēbeles, lai citi droši ved prom. Pietiktu ar vienu mazu zīmīti “Ņem droši!”. Varbūt mums nevajag justies vainīgiem, kaut ko ņemot bez maksas, un kalt plānus, kā lai šim labdarim atmaksā. Konfekšu kasti, vīnu? Neko! Itin neko! Tikai iemācīties sirdī nevienu neizmantot, bet ar tīru sirdi dot un ņemt – neuzspiest un nepieprasīt. Ja es dzīvotu privātmājā, es tā noteikti darītu. Varbūt es vērotu pa loga šķirbiņu, kā cilvēki sākumā mulst, bet vēlāk “pārkāpj sev pāri” un priecājas par jauniegūto galda sedziņu, ābolu vai vāzi. Varbūt tieši šajā vasarā mēs savā novadā vai pagastā varētu attīstīt šo tradīciju?
Arī es esmu bērnībā plūkusi ābolus un zirņus svešā dārzā, jo, ejot garām, šķiet, ka tas auglis nav aiz žoga un tātad to varbūt drīkst arī ņemt. Mājas ir tukšas, bet, kad noplēs ābolu, izrādās, ka kāds šo teritoriju uzkopj. Arī man bērnībā ir gadījies satrūkties no dusmīgas tantes, kura bērniem bļauj virsū, lai neņem viņas ābolus. Es sen vairs neesmu bērns, tāpēc aicinu šovasar, kad dārzos, cerams, būs tik daudz kā garšīga, atlikt vismaz vienu groziņu garāmgājējiem – tāpat vien, aiz labas sirds!. ◆
