Latvijas kinoteātros jau ilgāk par mēnesi vērojama jaunā pašmāju filma – drāma „Džimlai rūdi rallallā!”. Mani šīs filmas reklāmas neuzrunāja, tomēr aizbraucu to noskatīties. Ne velti saka, ka pirmais iespaids ir maldīgs, un vajag pašai pārliecināties, pirms izdari secinājumus.
Filma stāsta par Latvijas veco ļaužu ikdienu un to, kur katru no viņiem dzīves ceļi vecumdienās aizveduši. Ļoti patika skaudrais filmas sākums – viens no senioriem (Ģirts Jakovļevs) Rīgā gāja uz pastu pēc savas ikdienas pensija, bet kāda bija apkārt esošo cilvēku attieksme un skatieni, jo – viņš bija bomzis; kā no savas nelielās pensijas viņš prata svinēt dzīvi: lai svinētu ar draugiem atkritumu izgāztuvē savu dzimšanas dienu, viņš nopirka pudeli konjaka „Hennessy”. Tam sekoja stāsts par to, kā veco ļaužu pansionāta iemītnieki jau gadiem ilgi jūtas nevienam nevajadzīgi un traucējoši. Tad viņiem rodas traka ideja – atteikties no savām pensijām un brīvprātīgi doties armijā, tā glābjot Latvijas valsti finanšu krīzes laikā un aizraujoši pavadot dzīves pēdējos gadus. Kulminācija visam bija veco ļaužu armijas daļas dalība NATO apvienotajos manevros. Tiesa, tas viss daudzviet tika pasniegts ar humoru, turklāt humoristiskās situācijas bija no mūsu pašu ikdienas.
Manuprāt, pēdējā laikā viena no labākajām latviešu uzņemtajām filmām ir Jāņa Streiča „Rūdolfa mantojums”. Tā izcili ataino mūsu senču ikdienu, notikumus un dzīves ritējumu, savukārt „Džimlai rūdi rallallā!” ir stāsts par Latviju šodien, ļoti skaidri parādot, kā dzīvojam, kādas ir mūsu vērtības un kāda ir mūsu attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem. Filmas noskatīšanās raisīja arī dažādas pārdomas: lai arī cik skaisti būtu šodienā, mēs neviens nezinām, kas mūs sagaidīs pēc gadiem divdesmit trīsdesmit. Kā filmā atzina jau minētais varonis Ģirts: „Viņa mani apprecēja, jo es biju sacīkšu braucējs, un viņa mani pameta, jo es biju sacīkšu braucējs…”
Domāju, šī filma īpaši varētu patikt tiem, kuri savā jaunībā jūsmoja par aktieru ziedu, kas tagad visā krāšņumā redzams „Džimlai rūdi rallallā!” (Olga Dreģe, Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Astrīda Kairiša un daudzi citi), jo, kā atzinuši paši aktieri – arī viņiem bijis ļoti patīkami atkal visiem satikties kopīgā filmā gluži kā jaunībā…
Kino ir vajadzīgs, lai mēs apstātos ikdienas steigā un palūkotos no malas, kas notiek apkārt, kā cilvēki dzīvo un kādas viņiem ir problēmas, jo – lielākā vai mazākā mērā tas skar katru no mums. ◆
