Pāris rītus esmu ar autobusu devusies uz Jaunannu. Tie vienmēr bijuši vieni no skaistākajiem rītiem. Autobuss no Alūksnes iziet pulksten 7.45. Jaunannā tas ir ir īsi pirms deviņiem. Tādā braucienā ir iespēja pavērot laukus. Varbūt arī cilvēki aizbrauc un varbūt arī te neklājas viegli, bet tas skaistums! Kā gan var palikt vienaldzīgs pret to? Varēt jau var, jo mums visiem ir grūti novērtēt to skaistumu, kas mums apkārt. Visvairāk acis mums atveras, kad dodamies ceļā. Ja nu jums brīvdienās nav ko darīt, aizbrauciet uz kādu novada pagastu. Pastaigājiet tur, ieejiet vietējā bodē, paskatieties uz cilvēkiem. Tā vietā, lai teiktu, ka viss te iet uz grunti un izmirst, paskatieties uz cilvēkiem, kuri uzkopj pagasta teritoriju. Pavērojiet tantes un onkuļus, kuri par kaut ko tērzē. Dzīvē tas lieti noder – vienkārši pavērot.
Tā arī es vēroju, kā autobusā iekāpj dažādi cilvēki. No punkta A līdz punktam B man nav ne jāmaina dzīve, ne jāglābj cilvēce. Nekas nav jādara. Tieši tādēļ es šādus braucienus iesaku arī jums. Un, ja arī pa ceļam ir daudz pamestu māju, tad paskatieties arī uz dabu apkārt šīm mājām. Skaisti! Nu un, ka cilvēki pamet laukus? Ietekmējiet paši sevi un tuviniekus sev apkārt! Stāstiet viņiem, cik labi ir atgriezties uz dzīvi laukos, bet nešausminieties par pamestajām mājām, kuras jums veras pretī pa autobusa logiem. Nu ir pamestas un viss. Šausmināšanās nekad neko nemaina. Maina tikai darbība.
Un ko tik autobusos nevar dzirdēt! Kur nu vēl vietējās bodēs! Kurš tik kuru neaprunā – kaimiņu, valdību vai citas sētas suni. Kāda vecmamma stāstīja, ka pie viņas atbraukuši mazbērni no ārzemēm, bet pavisam ātri devušies prom, jo nebijis laika uzturēties. Un viņas balss it kā aizlūst, bet tajā pašā laikā viņa arī smaida. Tad tāda, lūk, ir tā dzīve. Es katram politiķim ieteiktu šādas tūres uz pagastiem. Aizbraukt tur savās brīvdienās, pastaigāt pa pļavām, patērzēt ar ciema večiem uz soliņa, izteikt komplimentu pārdevējai vai lapu kasītājai. Pavērot, kāda tad izskatās dzīve tur, laukos. Tā vietā, lai tikai uz papīra redzētu cilvēku skaitu, tā izmaiņas un tā tālāk, iesaku pa īstam aci pret aci satikt “iezemiešus”. Nepietiek ar to, ka mēs visi it kā zinām, ka pensionāri pārsvarā ir neapmierināti ar valdošo kārtību, bet ciema vīri nereti pārāk draudzējas ar “dāmu”, vārdā Kortelīte. Nepietiek ar to, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs. Mums visiem tādas tūres vajadzētu, lai novērtētu dabas skaistumu un pavērotu cilvēkus, jo kāds taču šo vietu sauc par mājām un te katram ir savi prieki un savas bēdas. Atliek tikai doties lauku iepazīšanas ekspedīcijā. ◆
