Rehabilitologs ir tas, kurš veic pacientu atlasi medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai un pēc tam piemeklē vingrojumus un fizikālās procedūras, kas var palīdzēt attiecīgajām veselības problēmām. «Nebūs gatavas receptes, vienas metodes katram. Vienkārši vajag sākt kaut ko darīt, un labi, ja vēl atrod, kas palīdz. Pa visiem šiem gadiem, izejot cauri gan tradicionālajām, gan netradicionālajām metodēm, esmu sapratusi, ka kaut kur sagrābstīti vingrojumu komplekti cilvēkiem maz palīdz, jo pacients jāredz un jāārstē kopumā. Vispārīgi padomi gan izklausās labi, bet dzīvē nedarbojas. Ir jāredz, kā tieši cilvēks izpilda katru vingrojumu, jāzina, kādas ir citas viņa kaites. Mēs nereti nesasaistām kopā dažādās veselības problēmas. Dažkārt tikai nejauši uzzinām, ka cilvēkam ir arī osteoporoze, un tad mums ir jāstāsta, ka mugurkauls sākas jau galvā un beidzas ar astes kaulu.
Vislabāk, ja pie mums nosūta jau ar gataviem izmeklējumiem, bet var vērsties uzreiz pie mums. Ja nāk pie rehabilitologa, tad mēs izrunājam visas slimības, novērtējam funkcionālo stāvokli. Citi uzreiz iet pie fizioterapeita bez nosūtījuma. Viņi saprot, ka nekas briesmīgs nekait. Ja ģimenes ārsts nenozīmē fizioterapiju, tad jāuzprasās pašam,» mudina rehabilitoloģe Solveiga Rudmieze.
Kad vingrošana nepalīdzēs
Ja ikdienā darām daudz citu nepareizu lietu (piemēram, guļam naktī tikai četras stundas, staigājam uz augstiem papēžiem vai, tieši otrādi, vispār bez papēža), tad mums vingrojumi nepalīdzēs.
Otrs gadījums, kad vingrojumi nepalīdz, – cilvēki vienkārši tos nepilda. «Es prasu – vai jūs mājās vingrojat? Man atbild – jā, man ir iedoti tie vingrojumi. Dienā ar piecām minūtēm ir par maz, vajadzētu vismaz 20 – 30 minūtes. Un tas nav kurss, tās ir kustības, kas jāveic ikdienā, visu mūžu. Izstaipīties pēc dārza darbiem. No muskuļu nostiprināšanas vingrojumiem jeb atvieglojošajām pozām praktiski tūlīt jāpaliek labāk.»
Dažādos vingrojumus, ko varam atrast žurnālos un internetā, rehabilitoloģe S.Rudmieze atzīst par izmantojamiem, taču ir arī kaut kas jāzina. «Es, piemēram, ļoti labi saprotu, ko ar šiem vingrojumiem varu panākt un kā tos pildīt. Taču rezultāti nebūs visai iepriecinoši tad, ja cilvēks savu ķermeni nesajūt.
No pieaugušajiem lielākoties pēc palīdzības nāk pacienti ar muguras sāpēm. Slikti ir tad, ja viņus atdzen neirologi, bet paši vingrot nemaz negrib. Vēl novērots arī, ka grūtāk kaut ko iestāstīt cilvēkiem ar zemu izglītību. Viņi saka – es jau tāpat visu dienu smagi strādāju, kāpēc man vēl vajadzētu vingrot. Savukārt vieglāk rast kontaktu ar sēdošā darba pārstāvjiem, jo viņi vairāk kaut ko ir lasījuši,» tieša ir ārste S.Rudmieze.
Uzmanīgi ar masāžu
«Citi ar savām problēmām iet pa taisno uz masāžas saloniem, bet tas jau ir bezatbildīgi, sevišķi ja viņi aiziet pie masiera, kuram nav medicīniskas izglītības, attiecīga sertifikāta. Katram masierim vajadzētu prasīt ārsta nosūtījumu un noskaidrot, vai klientam nav kādu sūdzību, un arī pašiem jāatceras pastāstīt par tām. Lai vieglāk saprastu, lūk, vienkāršs piemērs – ja ir smaga osteoporoze vai diska trūce un masieris par to neko nezina, cilvēkam, visticamāk, kļūs vēl sliktāk. Agrāk nebija tādas magnētiskās rezonanses, taču ir konkrēti simptomi, kas liecina par konkrētu vainu. Ja cilvēkam tikai mazliet sāp mugura pēc ilgas sēdēšanas, liela izmeklēšana nav vajadzīga,» skaidro S.Rudmieze.
Kustībām jābūt pareizām
Ārstnieciskā vingrošana ir kustību terapija fizioterapeita vadībā, lai ārstētu kādu saslimšanu, koriģētu deformāciju, uzlabotu muskuloskeletālo funkciju vai saglabātu veselību un kustību kvalitāti. Protams, drīkst vingrot mājās arī vienatnē. «Jāizprot savs ķermenis kā viens vesels. Fizioterapeits palīdz cilvēkam sakārtot ķermeni, lai viņš kustētos ekonomiski. Tas ir mērķis, lai muguru pasargātu. Gandrīz visi piedzimst ar pareizām mugurām. Bet kur rodas problēmas? Kad mēs kaut ko darām nepareizi. Tālāk jautājums, kā bērns iemācās kustēties. Ja kustības nav pareizas, tās jāiemācās no jauna, lai ķermenis būtu ekonomiski noslogots,» skaidro rehabilitoloģe. Nevar strādāt tikai ar svaru bumbām. Profesionāli sportisti staipās gan pirms sacensībām, gan pēc tām.
Katram vingrojumam
savs nolūks
Vienmēr vajadzētu sākt ar izstaipīšanos. Muguras atslogošanai ļoti labi ir stiepjošie vingrojumi. Cita lieta ir trenēt stājas ass izjūtu – tas ir vingrojums pie sienas vai uz grīdas. Tādā veidā tiek pareizi nostādīts ķermenis. Jāiemācās atbrīvot plecu daļu. Cita grupa ir elpošanas vingrojumi – lai ķermenis efektīvi darbotos, ļoti svarīgi ir iemācīties pareizi elpot ar vēdera apakšdaļu. Ir muskuļus stiprinoši vingrojumi. Sevišķi novājināts parasti ir rumpis – vēdera un sēžas muskuļi ir tie, kas pareizi notur muguru. Savukārt kakla daļai vairāk vajadzīgi atslābinoši vingrojumi.
Arī ar vingrošanu jāuzmanās. Izplatītākie ir gadījumi, kad mugurai jau izveidojies pārāk izteikts izliekums, un tā var sāpēt vēl vairāk, jo daži vingrojumi muguru tieši izliec. Katrs gadījums ir individuāls. Ja muguru vajag iztaisnot, tad pārsvarā jāstrādā ar vēderpresi. Nav obligāti vingrot no rīta, un nevajag pirms tam pieēsties.
Jāvingro ir visiem, uzskata rehabilitoloģe S.Rudmieze. «No dabas pavisam nelielai daļai cilvēku ir ļoti labs ķermenis, pareizi izveidojies, ergonomiskas kustības. Ja vēl arī dzīvē un darbā mācējis iekārtoties, tad var labi funkcionēt bez īpašas vingrošanas. Dažreiz cilvēks nemaz neizskatās atlētisks, fiziski spēcīgs, bet viņam mugura nekad nav sāpējusi. Tajā pašā laikā ir cilvēki ar atlētiskiem augumiem, kuriem sāp visas malas. Grūti sasaistīt visus iemeslus, kādēļ rodas veselības problēmas. Ja viens ikdienā gandrīz tikai sēž, bet otram ir fiziski ļoti smags darbs, diez vai abi jutīsies labi, jo visam jābūt līdzsvarā. Būtiskas arī emocijas, psihiskais stāvoklis un vide.» ◆
