Apmeklējot dažādus publiskus pasākumus, vienmēr ar interesi lūkojos cilvēkos brīdī, kad jāgodina valsts un jādzied Latvijas valsts himna. Kādam šis svarīgais brīdis liek pietvīkt sarkanam, kāds ar lepnumu iztaisno muguru un dzied skaļāk pat par kori, bet lielākais vairākums izvēlas klusēt vai dziedāt čukstus. Arī otrdien piedaloties piemiņas pasākumā pie Mātes tēla Alūksnē, kur godināja 1949.gada represijās cietušos, himna skanēja klusi jo klusi. Prieks par jauniešiem un bērniem, kuri to atļāvās dziedāt skaļi, no sirds, taču no pieaugušo mutēm tā skanēja pavisam pieklusināti. Ar grūtībām sadzirdēju blakus stāvošo dziedājumu. Protams, es to nevaru teikt par visiem, jo spēcīgi skanēja dažas sieviešu un vīriešu balsis, bet to bija maz. Vienmēr ar prieku raugos armijas cilvēkos. Viņi himnu dzied! Tik ļoti gribējās, lai otrdienas pasākumā himna izskanētu skaļi jo skaļi un būtu dzirdama pat tuvākajās ielās. Taču tā nebija.
Vēl vairāk mani izbrīnīja nejaušie garāmgājēji. Ejot garām piemiņas brīdī, viņi vien ar interesi nolūkojās, bet ne uz mirkli nepiestāja un neieklausījās notiekošajā. Nav jau jābūt klāt visu stundu vai pusstundu, bet minūti, divas vai trīs piestāt var katrs. Minūte neko nemainītu dienas ritmā, taču rosinātu kaut uz mirkli apstāties un aizdomāties. Nezinu, ko domāja un kā jutās tie, kuri steidzās garām brīdī, kad dziedāja himnu. Es justos neērti nepiestājot un nepievienojoties. Vismaz uz to brīdi. Man mācīts, ka himna ir svēta un vismaz uz šo brīdi jāpaliek mierā. Ja arī negribas dziedāt, tad jāpiestāj un jāpieklust.
Var jau būt esmu pārāk ziņkārīga un pārāk daudz lūkojos apkārt. Taču mana sirdsapziņa ir tīra. Es vienmēr dziedu himnu. Man tā ir iemācīta, un uzskatu ne vien par savu pienākumu, bet pat godu to dziedāt. Un no manām lūpām tā skan skaļāk nekā čuksti. Man nekad nav bijusi dziedātājas balss, bet uzskatu, ka valsts himnas dziedāšana nav tā reize, kad šķirot labi skanošās un slikti skanošās balsis. Te tam nav nozīmes. Te ir nozīme kopējam dziedājumam, kopējam skanējumam un vēstījumam.
Interesanti, ka reize, kad himna skan tā, ka viss rīb, ir sporta pasākumi, precīzāk – pēc veiksmīgas hokeja spēles. Var jau teikt, ka hokejs iet roku rokā ar kādu aliņu. Taču, ja jau spējam atvērties tādos brīžos, tad varbūt to varam arī svētku un piemiņas brīžos. Veiksmīgie hokeja mači apliecina, ka himnu neesam aizmirsuši. Tad kāpēc to kaunamies dziedāt arī citviet skaļi? Tā ir nepatika pret konkrētiem vārdiem, konkrētu himnu? Pret valsti? Man tikai gribas saprast, kāpēc… ◆
