Latviešiem ir tāda mode – sevi pelt. Ko ta es un es jau tāds un šitāds. Citam naudas vairāk, citam skaistuma, citam kartupeļu vagā. It kā mums nekad nebūtu gana labi, bet problēma jau nav tajā, ka mums nav gana labi, bet gan tajā, ka mēs mūždien salīdzinām. No kurienes šim fenomenam aug kājas? No tā, ka citiem tiešām iet labāk? Nebūt ne. Manuprāt, viss sāls ir tajā, ka mēs neesam apmierināti paši ar sevi. Ne īsti savā ādā labi jūtamies, ne īsti arī kaimiņa āda der. Un mēs skatāmies uz citiem cilvēkiem dzīvē, seriālos un žurnālos. Tas gluži vai izskatās kā acu aizmālēšana attiecībā uz sevi. Cik gan dažiem no mums gadu paiet, līdz mēs atskārstam, ka mēs esam mēs un nevienam citam nav paredzēts mūs aizstāt! Ne mūsu bērniem, kuriem gribam uzspiest savus ceļus, ne dzīvesbiedriem, kuriem prasām mūs padarīt laimīgus un uzpūšamies, kad viņi mums pierāda to, ka neviena cilvēka spēkos nav mūs mūžīgi darīt laimīgus. It kā mēs saprotam, ka mēs par savu dzīvi esam atbildīgi paši, bet tomēr bieži vien visu cenšamies kaut kam uzvelt.
Ir cilvēki, kas nepārtraukti sūdzas. Tādus gribas izvest ārā, parādīt viņiem sauli un teikt: “Paskaties, dzīvē ir tik daudz kā cita svarīgāka! Pasaulē plosās karš, tevī iekšā arī un tu netiksi pie miera, kamēr centies visu laiku karot ar kaut ko tik nenozīmīgu.”
Kā mēs, cilvēki, tērējam tik svarīgo dzīves enerģiju, – salīdzinot, bakstot, stutējot, veļot, lamājot! Es jau arī nezinu izeju no šī apļa, jo arī es bikstu un to spēku, kas jāvelta sevis pilnveidošanai, veltu visādām muļķībām, tā teikt kreņķējoties par to, par ko nevienam no mums nav jākreņķējas. It kā egoistiski esot domāt vairāk par sevi, bet – jo vairāk domāsim par sevi, jo mazāk turēsim rūpi par citu dārziņiem. Mums jābūt svarīgiem saviem tomātiem, saviem gurķiem un tam, kā mēs ar tiem varam palīdzēt apkārtējiem cilvēkiem. Tam tad arī enerģija būtu jāvelta, jo, kamēr mēs rāpjamies pāri kaimiņa sētai un spļaujam virsū viņa siltumnīcai, tikmēr mūsu raža vīst un tai līdzi arī mēs paši. Varbūt pēc manām pārdomām kāds saņems drosmi un sāks domāt vairāk par sevi, savu talantu attīstīšanu, savu dzīvi un to, ka neviena cilvēka pienākumos nav mūs ucināt, mums izpatikt un nēsāt mūs uz rokām. Katrs var būt, kas viņš ir, bet to enerģiju, kuru mēs veltām tam, lai citus aprunātu, sevi ar citiem salīdzinātu vai tādēļ skumtu, mēs varētu ielikt paši sevī un pārstāt sevi pelt. Kāds varbūt teiks, ka viņš jau sevi nepeļ, bet ko gan mēs darām, peļot citus?
Šodien mēs varētu padomāt tikai un vienīgi par sevi un tā būtu viena no vismazāk egoistiskākajām rīcībām. ◆
