Pēc mana uzvārda var pateikt, ka manas saknes meklējamas Ukrainā. Tā kā mana mamma ir latviete, bet tētis ukrainis – es, kaut arī savā dzīvē tikai reizi bijusi Ukrainā, jūtos piederīga šai tautai. Tas, kas tur ir noticis pēdējo dienu laikā, ir šokējoši, bet vēl nepatīkamāk ir apzināties, ka mēs neko nevaram izdarīt, lai palīdzētu. Sēdēju un domāju – ja nu pēkšņi kas tāds sāktos Latvijā? Mēs slaktētu cits citu, bet lielvalstis un mūsu kaimiņi tikai žēli uz mums skatītos, sakot, ka viņiem nav tiesību iejaukties, vien morāli mūs atbalstīt.
Skatījos arī fotogrāfijas no pēdējo dienu traģiskajiem notikumiem un sapratu, ka neizprotu vairs, kā pusē stāvēt. Ekstrēmistu, tautas, kura pievienojas viņu revolūcijai, vai “berkutiešu”, kuri dara vien to, ko valdība viņiem liek un par to no tautas sejā dabū “molotova kokteili”? Skatoties visas šīs fotogrāfijas, man sāka šķist, ka visi šie cilvēki tomēr ir vienā pusē, bet pati valdība – pavisam citā. Ja tu būtu valsts prezidents un cilvēki pieprasītu tavu atkāpšanos, bet tu negribētu atkāpties? Ja tā rezultātā mirtu cilvēki, vai nebūtu jānoliek malā visas savas ambīcijas, pat valsts uzliktie pienākumi? Vai nebūtu jāpaceļ baltais karogs un jāsaka: labi, es atkāpšos, tikai pārtraucam šo asinspirti! Tā vajadzētu…
Vērojot foto, kurās cilvēkiem pār seju plūst asinis un acs šķidrumi, es domāju par to, kurš no šiem aktīvistiem tiešām cīnās par valsts iekārtas maiņu, bet kurš vienkārši atnācis paspēlēt kariņu, jo beidzot ir tāda iespēja? Tas, kas Latvijā notika 2009.gada 13.janvārī Vecrīgā, pierāda to, ka agresija mēdz iziet no rāmjiem, jo cilvēkiem patīk iekarst tad, kad viņu rokās ir dots vai nu ķieģelis, vai vēl kas smagāks. Es apbrīnoju tos, kuri pret nemieriem cīnās ar mieru, stāv starp kaujiniekiem, spēlē klavieres, vienkārši sēž. Ja visi tie, kuri Kijevā tagad izmanto kādus ieročus, noliktu tos malā un klusi nostātos pretī visai Ukrainas milicijas īpašo uzdevumu vienībai “Berkut” – kas notiktu? Vai visus uzreiz apcietinātu? Zinu tikai to, ka vardarbība, pat ja to cenšas attaisnot un citādāk nevar – agri vai vēlu novedīs pie neizbēgama haosa. Nekārtībās šonedēļ Kijevā dzīvību zaudējuši vismaz 50 cilvēki, to starpā arī kāds žurnālists, bet citu žurnālistu paglābusi bruņuveste. Iekļuvušie slimnīcā cenšas ātrāk no turienes izkļūt, lai atgrieztos nevis mājās, bet Maidana laukumā – vietā, kurā cilvēki cer, ka dzims cerība un taisnīgums. Es ceru, ka Kijevas centru pavisam drīz pārņems miers un valdība atkāpsies. Ja gribēs – atradīs veidu, kā ietekmēt politiku, lai jau viņiem tiek, bet cilvēcības vārdā lai nebūtu vairs upuru ne ekstrēmistu, ne tautas, ne pat “Berkut” pusē – valdība varētu nolikt savu “ego” malā un pateikt: pietiek! Pietiek šīs asinspirts, jo karā, kas Kijevā šobrīd valda, nebūs uzvarētāju. ◆
