Saeimā ir uzsākts darbs pie demogrāfiskās atveseļošanās ceļa kartes veidošanas. Tik tālu esam nonākuši, ka valstī jāveido arī šāda karte, jo neesam pratuši laikus rūpēties par demogrāfisko situāciju. Par to vajadzēja domāt daudz, daudz agrāk, jo ne jau pirmo gadu mirušo skaits valstī krietni pārsniedz jaundzimušo skaitu. Tā sauktā “bēbīšu buma” laikā – 1980.gadu beigās – dzimušie tagad liela daļa ir ārzemēs, tur dibina ģimenes un atpakaļ uz Latviju nelūkojas, jo Īrijā, Anglijā, Skandināvijas valstīs un citviet, kur viņi aizceļojuši, sociālā sistēma ir pilnvērtīgāka nekā Latvijā. Savukārt pārējie (ne tikai “bēbīšu buma” laikā dzimušie), kuri palikuši Latvijā, lielākoties uzdrošinās pasaulē laist ne vairāk kā divus bērnus, jo apzinās, ka viņi būs arī jāuztur, jāizskolo, bet tam vajadzēs naudu. Te kritiku neiztur arguments, ka padomju laikā arī bija grūti, bet bērni tāpat dzima. Toreiz izglītība, medicīna bija par brīvu un “sociālā taisnīguma un vienlīdzības” vārdā tika gādāts, lai cilvēkiem būtu darbs. Šobrīd paši zinām, cik liels ir bezdarba līmenis valstī, zinām, cik maksā izglītības iegūšana un veselības aprūpe, kas, tiesa, bērniem līdz 18 gadu vecumam ir par brīvu. Nu dzīvojam 21.gadsimtā, kad naudai ir ļoti liela nozīme, lai kā to negribētos atzīt.
Arī es nesen atgriezos darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma un no personīgās pieredzes varu teikt – valsts materiālajam atbalstam laikā, kad māmiņa dzīvo mājās ar mazo, ir liela nozīme, tādēļ tam ir jābūt adekvātam. Valstij būtu jāgādā, lai ģimenēm ar bērniem atvieglotu dzīves apstākļus, nevis pasliktinātu, un jārada tāda dzīves vide, lai ģimenēs dzimtu arī trešie, ceturtie bērni. Tas ir pats galvenais, nevis tikai rēķināt, cik par kuru bērnu maksāt pabalstos, jo – ar ko gan pirmais bērns ir sliktāks par otro vai trešo? Labklājības ministrija izpētījusi, ka Latvijā nabadzībai visvairāk pakļauti ir bērni. Piekritīsiet – skan šaušalīgi! Bērni, kuri šajā pasaulē piedzimst neaizsargāti, kā Ārija Elksne aprakstījusi savā dzejolī “..balts zirņa zieds – nevienas melnas strīpas..”, kuri alkst mīlestības un rūpju, bet – uzreiz pakļauti nabadzībai… Turklāt ir radies arī iespaids, ka vārdu salikums “daudzbērnu ģimene” mums Latvijā ir nevis lepnums, bet – kaut kas nabadzīgs, maznodrošināts. Esošā sociālā situācija valstī ir veicinājusi šādu iespaidu, no kā atbrīvoties nebūs viegli.
Šo visu rakstot, es nedomāju tos vecākus, kuri bezatbildīgi rada bērnus un par viņiem nerūpējas, bet gan visus tos vecākus, kuri dienu un nakti gādā par saviem bērniem, ir viņiem līdzās. Lai atbildīgu vecāku būtu arvien vairāk, arī valstij par ģimenēm ir vairāk jārūpējas, nevis tikai nemitīgi jānostata pretim divi vārdi – bērns un nauda. ◆
