Pirms 23 gadiem janvāris šķita bargāks, lai gan nebija ne nikna sala, ne vairāk sniega, kad Zaķu salā kopā ar deju kolektīva dalībniekiem dziedot devāmies no ugunskura pie ugunskura. Tas bija spriedzes pilns un arī aizraujošs laiks, jo neviens nezināja, kas var notikt pēc mirkļa. No Latvijas malu malām vīri un sievas bija sabraukuši galvaspilsētā, kur tanku piekļuvi stratēģiski svarīgākajiem punktiem kavēja dzelzsbetona bluķi, smagā tehnika un dzeloņdrāšu eži. Par situācijas nopietnību šaubīties nelika OMON vienības briesmu darbi Viļņā. Asinis dzīslās sastinga, klausoties aculiecinieka stāstīto, ka pusaudzim, kas nostājies tanka priekšā ar saucienu „Par brīvu Lietuvu!”, armijnieks ar automāta laidni sadragājis galvu un tanks pārbraucis pāri pakritušajam jaunietim. Diemžēl arī Rīgā bija upuri. Tik daudz cilvēku bija iesaistīti barikāžu aizstāvēšanā, viņu apgādē ar siltām zeķēm un cimdiem, pārtiku, ka visus nav iespējams ne apzināt, ne uzklausīt. Manuprāt, barikāžu nozīme mūsu valsts atjaunošanā nav līdz galam apjausta. Skolās apkopo barikāžu aizstāvju atmiņas, taču tās ir tikai atspulgs. Turklāt izbāl. To apjautu, kad mazdēls aicināja stāstīt par dalību Tautas frontē. Atceros spilgtākos mirkļus, taču droši vien vairāk paliek “aiz kadra”.
Tajā pašā datumā – 13.janvārī, kad Rīgā sāka celt barikādes, pirms pieciem gadiem saniknotu protestētāju pūlis devās uzbrukumā Saeimai. Viņi stihiski izlādēja savas dusmas pret valdošo varu. „Bruģa revolucionāri” rīkojās masu psihozes iespaidā. Par līdzdalību grautiņā tika apsūdzēti gandrīz 70 cilvēku, kas pārsvarā tika sodīti ar piespiedu darbiem. Alūksnietis Andris Maziks vēlreiz uz grautiņu nedotos, bet nejūt nožēlu par izdarīto. Drīzāk par to, ka piekrita tiesā atzīt savu vainu. „Ko es izdarīju? Izbēru uz policistiem vienu “miskasti” un metu pāris piku. Neko netiku salauzis,” žurnālā „Sestdiena” atzīst A.Maziks. Latvija viņam ir mīļa, bet par valsts nākotni alūksnietis ir skeptisks. Kāds grautiņa dalībnieks atzīst, ka janvāra nemieros rīkojies pareizi. Vēl cits aizbēdzis uz ārzemēm, pametot Latviju uzreiz, kad beidzās 20 mēnešus ilgais liegums grautiņa dalībniekiem. Viņš secina, ka Francijā cilvēki iziet ielās, izbļaustās un kaut ko panāk. Bet Latvijā tā panāk savu arestu. Tāpēc viņš līdzīgā situācijā pasmietos par protestu un noskatītos no malas.
Protams, demolēt nevajag. Bet vai Eiropas Savienības augstāko amatpersonu vizītes laikā paustā atzinība Latvijas iedzīvotājiem par pacietību būtu jāuztver kā kompliments? Šaubos. ◆
