Ivars Kalniņš, zemnieks no Virešiem
Ideja ir novēlota
Ideja ir laba, tikai tiek ierosināta novēloti. Cik gan vairs ir to pārdodamo un pērkamo zemju? Lielākā daļa jau nonākusi slēptu investoru rokās. No valdības puses jau tiek skandēts, ka investori nāks ar darba iespējām. Ko gan reāli viņi mums var iedot? Arī Apes novadā ir zemju uzpircēji, kuri neatlaidīgi dodas pa mājām un vēlas nopirkt zemi. Turklāt viņi spēj maksāt daudz lielāku summu nekā reāls zemnieks, kurš strādā. Viņi spēj maksāt pat divreiz lielāku summu, nekā tā zeme maksā. Kā gan lai zemnieks konkurē un cīnās? Viņi spēj nopirkt 50 līdz 100 hektārus, neņemot kredītus bankā. Mūsu zemnieks, kurš strādā, tādu summu par zemi nevar samaksāt. Diemžēl jāsaka, ka arī Apes novadā daļa zemju jau šādi pārdotas.
Domāju, ka jaunais likums neko daudz nemainīs un situācija neuzlabosies. Tad to vajadzēja darīt pirms 20 gadiem. Zemju uzpircēji nav muļķi un gan jau ir izdomājuši, kā apiet sistēmu. Viņi būs šos trīs gadus iepriekš, kā noteikts likumā, ražojuši un strādājuši lauksaimniecībā. Varbūt vajadzēja zemju tirgošanu uzņemties bankai, kā tas bija Ulmaņa laikos. Tad nebūtu uzpircēju, cenu nevarētu ne pacelt, ne nolaist, bet zemi pārdotu par reālu summu. Kā to reāli šobrīd sakārtot, man ideju nav. Viss ir nokavēts. Var jau teikt, lai mēs pērkam vairāk. Bet arī mēs varam nopirkt tik, cik varam. Tā ir investīcija, kas prasa līdzekļus. ◆
Roberts Zalviņš, lauksaimnieks no Mārkalnes pagasta
Nav zemes, nav attīstības
Esmu personīgi saskāries ar problēmu, ka Mārkalnes pagastā ārzemnieks nopērk zemi, bet es, strādājošs lauksaimnieks, šo zemi nevaru nopirkt. Blakus manai zemei ir zeme, kas pieder dānim. Es labprāt to zemi nopirktu un varētu paplašināties, dodot vairāk darba vietu. Tāpēc paredzētie likuma grozījumi ir apsveicami. Piebilde varētu būt, ka zemi vispirms var pirkt vietējie zemnieki, kuriem saimniecības ir vistuvāk. Turklāt, tikai nopļaujot vien šo zemi, īpašnieks saņem maksājumus. Tā tam nevajadzētu būt! Ir arī dzirdēts no dabas draugiem, ka viņi sabendē zemi. Protams, vienmēr pastāv iespēja apiet likumus. Taču valstij vajag izdomāt tā, lai likums nav apejams. Vajag noteikt stingras kategorijas vai noteikt, cik produkcijas jānodod. Tas būtu vislabāk. Ja nespēj to izpildīt, tad uzlikt attiecīgu sodu.
Kā situāciju vispār risināt? Pirmkārt – atbalsot arī lauksaimniekus, kuriem nav atbilstošas izglītības. Šobrīd es kā lauksaimnieks, kuram nav izglītības, neizturu projektu konkursus. Bet vai izglītība nozīmē veiksmīgu saimniekošanu? Nebūt nē! Varu nosaukt piemērus, kad izput saimniecība, lai gan tur strādājis cilvēks ar augstāko izglītību un ticis pie projektu naudas. Otrkārt, kaut kas nav kārtībā ar nodokļiem. Piena nozare ir viena no dārgākajām lauksaimniecības nozarēm. Vēl – darbā piesakās strādnieki, kuriem par fermā notiekošo nav nekādas saprašanas. Varbūt reģionā vajadzētu vienu skolu, kur viņus apmācīt. ◆
Ita Tehta, SIA “Latio vērtētāji & konsultanti Vidzemē” Alūksnes biroja vadītāja
Ļoti būtiska ir cena
Es atbalstu jebkuru likumu, kas ir labvēlīgs lauksaimniekiem un lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Lauksaimnieki ceļ trauksmi, ka zemju vairs nav, daudz kas pieder ārzemniekiem. Taču man gribas jautāt – kur viņi bija tad, ka lauksaimniecības zemes aizauga? Jā, šobrīd lauksaimniecības zeme ir tā, ko meklē visvairāk un grib nopirkt. Arī šobrīd to var izdarīt un nopirkt zemi no ārzemju uzņēmumiem, kas ir iegādājušies īpašumus šeit. Jautājums tikai, vai vietējais lauksaimnieks ir spējīgs nopirkt par tādu cenu, kā piedāvā? Turklāt pieprasījums ir pēc labas, koptas, meliorētas zemes labā atrašanās vietā. Vietai ir ļoti būtiska nozīme. Viņi grib nopirkt turpat līdzās jau esošajai saimniecībai, lai ērtāk strādāt un nav jāpārvadā tehnika. Nekoptu, sliktā vietā un daļēji aizaugušu zemi īpaši nevienam nevajag. Ja arī izdodas atrast un piedāvāt salīdzinoši tuvu šo zemi, tad ar to arī tas beidzas un tāpat nenopērk. Nav mūsu zemnieks bagāts, tāpēc ļoti būtiska ir cena.
Ārzemnieki vienmēr ir gribējuši pirkt mūsu zemi. Lai gan jāatzīst, ka pēdējā pusgada laikā interese ir nedaudz samazinājusies. Nopirktā zeme lielākoties tiek kopta, apstrādāta un apsēta. Protams, ja nopērk 20 hektārus, no kuriem tikai 5 hektāri ir lauksaimniecības zeme, tad to neapstrādās, bet tikai appļaus. Es esmu pārliecināta, ka pienāks laiks, kad atpirksim zemi atpakaļ no ārzemniekiem. Tikai atkal jautājums – par kādu cenu? ◆
