Nesen noskatījos vecāko “Zvaigžņu karu” triloģiju. Tā ir filma, varētu šķist, tikai par kosmiskām cīņām, un mana mamma mēdz tās saukt par bērnu filmām. Par tām tad arī gribu uzrakstīt, jo mēs neskatāmies tik daudz labu filmu tāpēc, ka mums tās šķiet ne pārāk gudras, bet nododamies seriālu “Ugunsgrēks” un “Svešā dzīve” vērošanai – par ikdienu, par intrigām, tā teikt. Bet “Zvaigžņu kari” stāsta par to, ka mūsos, cilvēkos, ir gan labais, gan ļaunais un kā mums izvēlēties, kurai pusei pieslieties. Ka mēs bieži vien esam nepacietīgi un nespējam koncentrēties. Šādas filmas, manuprāt, iemāca cilvēkam daudz vairāk nekā tas, ko mēs saucam par pieaugušo darīšanām – kā Leons apprec Martu vai nu kas viņiem tur īsti notiek. Mēs lasām visādas lubenes un izdzīvojam nebijušu romantiku, to saucot par labu literatūru, bet, piemēram, Tūves Jānsones Mumintrollīšu stāsti ir daudz cilvēcīgāki un patiesāki. Par katru no mums un to, ka dzīvē visādi mēdz gadīties. Piemēram, Mumintētim apnikusi mājas rutīna un viņš dodas ceļojumā ar baltajiem zalkšiem. Nu skaidrs, ka ar citu sievieti! Bet viņš atgriežas mājās, saprotot, ka grib būt labs tēvs. Un to, lūk, mēs saucam par bērnu literatūru un filmām pusaudžiem. Es mudinātu cilvēkus atvērt acis, lai ieraudzītu lietas jaunos rakursos. Atmest visādas ezoterikas kalnu grāmatas un kāreiz arī ielūkoties, mūsuprāt, tajās bērniem domātajās. Mums nez kāpēc šķiet, ka mēs esam ļoti pieauguši un dzīvesgudri, kas automātiski izslēdz bērnišķību un fantazēšanu. Sēžam pie saviem ierastajiem seriāliem, ar sievu vai vīru nerunājam, par dzīvi nedomājam un patiesībā arī neaugam. Ja tāda ir mūsu izpratne par būšanu pieaugušam, tad labāk jau skaitīties bērnam. Pieaugšana nenozīmē tikai finanšu pārvaldīšanu. Pieaugšana nozīmē iemācīties pārvaldīt savas iekšējās kaislības. Savas mēles, savu darbību pārvaldīšanu. Es reiz Rīgā uz baznīcu pavadīju kādu ļoti vecu kundzi. Viņa runāja ļoti viedi, bet, tuvojoties baznīcai, sadusmojās un teica, ka tur atkal būšot kāda sieviete, kuru viņa nevarot ciest. Un labi jau, ja vienkārši sevī neciestu, bet viņa to būtu gatava pusbaznīcai ar tādu agresiju izstāstīt, ka viss viņas miers un viedums izčibēja kā Ziemassvētku brīnums. Mums ir vēl daudz ko mācīties, bet pirms tam jāpārstāj uzskatīt, ka esam pieauguši tikai tādēļ, ka tā mums saka mūsu pase. Mums katram ir jāmācās sevi savaldīt. ◆
