Indra Lūse, D.Ozoliņa Apes vidusskolas šefpavāre
Ārpus skolas neēd veselīgi
Garšīgas pusdienas var pagatavot, arī ievērojot noteiktās cukura un sāls normas. Sāls vietā var pievienot garšvielas – sīpolus un ķiplokus. Kopš skolās ieviesa sāls un cukura ierobežojumus, bērni saka, ka pusdienas vairs negaršo. Viņiem gribas sāļāku. Arī ikdienā, ārpus skolas, varam novērot, ka liela daļa pieaugušo, pusdienojot kafejnīcā, vēl tomēr pievieno papildus sāli. Tādi ir mūsu paradumi. Bērni ir pieraduši pie sāļa ēdiena un našķiem, tāpēc viņiem liekas, ka skolas pusdienām trūkst sāls. Manuprāt, tik strikta normu noteikšana skolās nebija vajadzīga. Ja bērni ievērotu veselīgas ēšanas paradumus arī ārpus skolas, tad būtu labi, taču ārpus skolas bērni tā neēd un nespēj pielāgoties. Ārpus skolas viņi tāpat ēd čipsus un citus našķus. Mums skolā nav bufetes, taču viņi nav par slinku doties uz pilsētas centru pēc kādiem našķiem. Acīmredzot viņu organisms ir pieradis pie lielāka sāls daudzuma un pēc skolas pusdienām prasās uzkost vēl kaut ko sāļu. Savukārt bērnudārza vecuma bērniem gribas saldākas putras.
Strādājot skolas virtuvē, esmu novērojusi, kādi ir skolēnu ēšanas paradumi. Bērniem, piemēram, negaršo zupas. Esmu pieredzējusi klasi, kurā bērni zupu neēd jau kopš 1.klases. Turklāt nevis neēd daži, bet pilnīgi visi. Nezinu, vai tas ir bara instinkts vai tiešām negaršo. Vēl mūsu skolā bērni neēd gulašu. Malto gaļu ēd, bet ne tādu, kas sagriezta gabaliņos. Ne visai garšo arī biezputras. Bērni ēd to, ko vecāki mājās gatavo. ◆
Ritma Purviņa, Alūksnes pilsētas sākumskolas medmāsa
Ēšanas paradumi
rodas ģimenē
Sāli aizstājam ar garšaugiem – dillēm, seleriju un dārzeņiem. Piemēram, frikadeļu zupai pievienojam zaļos zirnīšu un burkānus. Sanāk garšīgi, un vairāk sāls tiešām nav nepieciešams. Sūdzības no vecākiem, ka bērniem negaršotu pusdienas, neesam saņēmuši. Bērni ēd. Nupat skolā bija vecāku sapulces, un nekas slikts par skolas ēdināšanu netika teikts. Domāju, ka sāls un cukura normu, kā arī kalkulācijas ieviešana bija nepieciešama. Darbu tas nebūt nesarežģī. Ēdienkarti mēs izstrādājam kopā ar skolas pavāri. Ēdiens sanāk sabalansēts un veselīgs. Nevis visu nedēļu dodam tikai kartupeļus, bet arī graudaugus, piemēram, griķus un rīsus. Vienīgi bērni sūdzējušies, ka salātu porcijas ir par mazu. Noteikti 50 grami katram bērnam, taču dažiem gribas vairāk. Mūsu skolas bērniem nav izteiktu ēšanas paradumu, un viņi ēd visu. Ja arī bērniem, piemēram, ne visai garšo zivis, mēs iekļaujam ēdienkartē zivju ēdienu un viņi ēd, reizumis varbūt nemaz nenojaušot, ka tā bija zivs, nevis gaļas karbonāde.
Runājot par ēšanas paradumiem, mani satrauc lielā steiga pie galda. Starpbrīdis ir 20 minūtes garš, un var paēst mierīgi, taču bērni ēd lielā steigā. Runājot ar vecākiem sapulcēs, esmu secinājusi, ka mājās bērni nebūt neēd veselīgi, un tas mani neapmierina. Turklāt vecāki atzīst, ka brokastis tiek ēstas steigā vai reizēm vispār netiek ēstas. Tas nav pareizi, jo brokastis ir ēdienreize, kas dod spēku visai dienai. ◆
Liene Stabinge, Liepnas vidusskolas direktore, trīs meitu mamma
Ņem sāli no mājām
Garšīgas pusdienas var pagatavot, arī nepievienojot daudz sāls. Protams, attieksme bērniem pret samazināto sāls daudzumu ir ļoti individuāla un lielākoties atkarīga no paradumiem ģimenē. Ja ģimenē ēd sāļu ēdienu, tad arī skolā bērns grib ēst sāļu. Mums skolā ir bērni, kuri ņem sāli līdzi no mājām. Lai gan jāteic, ka pagājušajā mācību gadā šādu bērnu bija vairāk, šogad – mazāk. Acīmredzot garšas kārpiņas pieradušas pie šāda ēdiena. Man personīgi un maniem bērniem neliekas, ka skolas ēdienam trūktu sāls. Jāteic, ka bieži vien mēs ēdam tik daudz sāls, ka nejūtam vairs produkta īsto garšu. Cik no mums zina, kā garšo kartupelis? Nesālīts ēdiens ļauj bērniem iepazīt produktus. Ja saka, ka bērna raksturs un attieksme veidojas līdz trīs gadu vecumam, tad arī ēšanas paradumi bērnam rodas ģimenē. Mani bērni, piemēram, neēd zivju zupas, jo es tās mājās negatavoju. Savukārt citam bērnam negaršo biezpiens ar kartupeļiem, kas manējiem ir pats gardākais ēdiens. Visiem nekad nevarēs izdabāt, jo bērni ir dažādi. Lai gan reizēm liekas, ka normu, pie kā jāpieturas, ir pārāk daudz, tomēr tās ļauj bērniem jebkurā vietā Latvijā ēst līdzīgi un sakārto virtuves darbu. Attiecībā uz sāli esmu dzirdējusi no mediķiem viedokli, ka šobrīd skolas ēdienā sāls norma ir par mazu. Nevaru gan spriest, cik tas ir pamatoti. Iespējams, normas vajag pārskatīt. Kas attiecas uz cukura samazinājumu – jā, tā man skolas saldajos ēdienos ir par maz. Bet arī tā ir tikai mana pieredze, mani paradumi, jo es mājās saldos ēdienus gatavoju saldākus. ◆
