Pagājušajā sestdienā pirmo reizi piedalījos Rudenāja jeb rudens saulstāvju rituālā. Šie gadskārtu svētki tiek svinēti rudenī, kad dienas un nakts garums ir vienāds. Līdz šim daudz lielāka uzmanība tikusi pievērsta ziemas un vasaras saulgriežiem, kā arī Lieldienām. Varbūt tāpēc, ka ar zemkopību ir saistīti arvien mazāk cilvēku? Taču jūtams, ka palielinās interese arī par rudens saulgriežiem. Rudenāji tiek rīkoti lauku mājās vai svētvietās, tāpēc no Rīgas sabraukušie un vietējie Rudenāja rituāla dalībnieki pulcējās pilskalnā kopā ar folkloras grupu “Delve”. Tā lieliski kuplināja svētkus ar dziesmām un rotaļām. Tiesa, pietrūka Jumja (auglības simbola) saķeršana pēdējā labības vālā un tā noglabāšana, lai dotu svētību nākamā gada ražai. Taču uguns rituāls bija veltīts auglībai un harmonijai, ziedojot ugunij un klusībā vēloties nākotnes nodomu piepildīšanos.
Vērojot mūsu skaisto rudeni, kad kļavas kautrīgi sārtojas un bērzi izšķērdīgi kaisa zelta dālderus pie kājām, atcerējos TV 3 sižetu, kurā somiete vēlas atgriezties Latvijā, kad te svin Jāņus. Somijā šī tradīcija esot jau zaudēta, bet viņa tajā grib piedalīties atkal un atkal. Šaubos, vai somiete zina vairāk par mūsu tradīcijām. Taču acīmredzot ir svarīgi dzīvot ar tām, izjūtot dabas enerģijas spēku. Vēl labāk, ja apzināmies, kādas vērtības glabā mūsu tautas pieredzē glabātās atziņas. Gadskārtu svētku senā versija ir zināma un saprotama tikai nedaudziem. Tomēr vismaz cienīt tās vajadzētu prast. Šķiet, ka ar katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuri pievēršas latviskajai dzīvesziņai, bet vēl vairāk ir to, kuri visus šos svētkus pārvērš piedzeršanās un izēšanās šlāgerpiknikos.
Tagad daudzi gaužas, ka nebūs mums vairs skaisto latu un līdz ar tiem zaudēsim savas nacionālās valsts identitāti. Protams, nauda ir daļa no valsts suverenitātes. Taču vai daudz lielākā mērā mēs to nezaudējam tad, kad negribam zināt, ar ko Latvija ir vērtīga pasaulē? Kāpēc pie mums uz dzīvi pārceļas cilvēki no valstīm, kurās dzīves līmenis ir daudz augstāks? Man šķiet, ka neprotam saskatīt to, ko šeit redz un izjūt cittautieši. Tāpēc nerimstas mūsu valsts iedzīvotāju izbraukšana uz citām valstīm, cerot tur dzīvot ilgi un laimīgi. Taču daudzi gluži kā Sprīdītis ir secinājuši, ka laimīgā zeme ir tepat, kur ir mūsu mājas. Visskaistākās un vislabākās arī tad, ja valdība un pašvaldības neieklausās un nepilda solījumus. Gaismas pili Daugavas krastā var uzbūvēt par miljoniem. Bet tas ir pavisam kaut kas cits, nekā likt tai augšāmcelties. ◆
