Kaili un neganti

Cilvēki sociālajos tīklos aizvien pie dažādu kailgliemežu bildēm jautā – vai tas ir tas, ko domāju (proti, Spānijas kailgliemezis)? Tāpēc vēlreiz kopā ar malakoloģi Ivetu Jakubāni lūkojam, kādi kailgliemeži dārzos sastopami un ar kuriem cīņa jāsāk nekavējoties.

Pēc cilvēku sūdzībām sarindojot dārzos biežāk sastopamos kailgliemežus, rijīgāko lauri viennozīmīgi tiek Spānijas kailgliemezim, melngalvas mīkstgliemezim un milzu kailgliemezim. Augļus un dārzeņus var bojāt arī raibais mīkstgliemezis. Rūsganais kailgliemezis ir mūsu vietējā kailgliemežu suga, ko bieži vien sava krāsojuma dēļ jauc ar nepieaugušiem Spānijas kailgliemežiem.

Spānijas kailgliemezis pie mums pirmo reizi konstatēts 2009. gadā, bet pa šiem gadiem pamanījies sprādzienveidīgi izplatīties. Par nelaimi – visvairāk sastopams tieši valsts centrālajā daļā, vismazāk – Latgalē.

Rūpīgi iegaumējiet šī kailgliemeža pazīmes, jo, pamanot to dārzā, tūliņ pat ir jārīkojas.

Tas var sasniegt 15 centimetrus, ir masīvs un nedaudz saplacināts. Krāsu gamma – no oranža līdz tumši brūnam. Brūno īpatņu Latvijā ir visvairāk. Spānijas kailgliemezis ir nakts dzīvnieks – un uzbrūk stādījumiem no krēslas līdz rītausmai, taču tādās dienās, kā Zemgalē valda pēdējās nedēļās – tas ir aktīvs 24/7. Kaut dzīvo tikai vienu gadu, rūpējas, lai radītu pēc iespējas vairāk pēcnācēju. Olas atgādina baltas minerālmēslu bumbiņas, tik šīs saspiežot sašķīst. Patvērumu meklē jebkurā pasargātā vietā – dzīvnieku alās, augsnes spraugās u.tml.

Iveta Jakubāne iesaka ar Spānijas kailgliemezi cīnīties kompleksi, kombinējot dažādas ierobežošanas metodes. Ir mehāniski jālasa, jāliek lamatas un slazdi, var izmantot arī limacīdus – gliemežu indi. Turklāt viens nav cīnītājs: “spāņi” jāierobežo kopā ar kaimiņiem un arī pašvaldību. Kad salasīts liels daudzums gliemežu, malakoloģe iesaka tos izmantot kā organisko mēslojumu un pēc nobendēšanas tos ierakt augsnē. Kailgliemežus var slēgtā traukā apliet ar verdošu ūdeni vai noslīcināt ūdenī tā, lai nav gaisa sprauga. Tos var arī sadedzināt. Kad lielais vairums gliemežu apkarots, var ņemt talkā arī pudeļpīles, tās palīdzēs kontrolēt kailgliemežu daudzumu dārzā.

Cīņa ar kailgliemežiem jāuzsāk no agra pavasara un jāturpina līdz pat vēlam rudenim. Jāatceras, ka kailgliemežus iznīcināt pilnībā nebūs iespējams, bet ierobežot gan.

Melngalvas mīksgliemezis ir neliels, līdz pieciem centimetriem garš, un tā ir otra invazīvā kailgliemežu suga Latvijā. Tam ir melna galva un gaiši pelēks ķermenis. Zīmīgi, ka šie sāk vairojas tad, kad pārējiem kailgliemežiem pēcnācēju radīšanas prieki jau garām. Tie dzīvo tikai vienu gadu un pieaug vasaras otrajā pusē, tāpēc tik vēla vairošanās. Tātad, ja šķiet, ka visu vasaru ir bijis veiksmīgs karš ar kailgliemežiem, tad ar šiem nevar atslābt arī rudenī. Dārzkopji sūdzas, ka mazie postītāji apēd ķirbjveidīgos, salātus, zemenes, pat jaunizdīgušo rapsi.

Milzu kailgliemezis tiešām ir milzīgs, salīdzinot ar melngalvas sīkaļu. Tas var sasniegt līdz pat 20 cm garumu. Tam uz pelēcīgās miesas ir visai glīts melns raksts, kura dēļ tas iemantojis arī nosaukumu leoparda kailgliemezis. Tas dzīvo cilvēku mītņu tuvumā, patīk pagrabi, satrunējušu koku krāvumi. Savā trīs gadu dzīves gājumā sarūpē vienu, divas pēcnācēju paaudzes.

Internetā ļaudis dalās divās frontēs – vieniem milzu kailgliemezis netraucē, citi to aizvien uzskata pat Spānijas kailgliemezi un sparīgi iznīcina. Malakoloģe Iveta Jakubāne norāda, ka nupat arī milzu kailgliemezis ir pamatīgi savairojies, tāpēc to var un vajag kontrolēt, kur tā ir par daudz. Ja nu arī tas apēd kādu cita kailgliemeža olu, kā stāsta ļaudis, tas tomēr ir ļoti mazos daudzumos un tādā veidā Spānijas kailgliemezi ierobežot noteikti neizdosies.

Milzu kailgliemezi viegli sajaukt nevis ar spāņu briesmoni, bet gan tumšo kailgliemezi, kas ir aizsargājams un galvenokārt mitinās neskartos mežos, tomēr mēdz iemaldīties arī meža tuvumā esošajās cilvēku mītnēs. Viena no atšķiršanas pazīmēm ir pēdas krāsojums: tumšajam kailgliemezim pēda ir tumša ar gaišu joslu pa vidu, bet milzu kailgliemezim – balta.

Raibais mīkstgliemezis arī ir mazs – līdz pieciem centimetriem garš. Krēmkrāsas ar nelielu rakstu. Labvēlīgos apstākļos tie var savairoties lielā skaitā, taču tas nebūs katru gadu.

Savukārt ap septiņus centimetrus garais rūsganais kailgliemezis, kurš pats lielas bažas dārzkopjiem nesagādā, ir ļoti viegli sajaucams ar nepieaugušiem Spānijas kailgliemežiem. Rūsganajam un nepieaugušiem Spānijas kailgliemežiem gar sāniem ir tumšākas joslas, bet atšķirība ir tā, ka Spānijas kailgliemezim pieaugot šīs joslas izzūd, bet rūsganajam saglabājas visu laiku.

Savukārt no gliemežiem par lielākajiem postītājiem atzīti raibie vīngliemeži. Tie ir nelieli, taču mēdz savairoties masveidā. Krāsa no dzeltenīgas līdz brūnai ar gaišiem sīkiem plankumiņiem. Čaulas virsma gluda, nedaudz spīdīga, ar smalku svītrojumu. Arī šos ierobežo tāpat kā kailgliemežus.