Jau pēc pāris mēnešiem mūsu makos būs eiro, un nu tas ir pavisam neizbēgami. Mums būs jāiegādājas lielāki maki, jo dažas eiro papīra naudaszīmes parastā latviešu maciņā neielien, ja vien tās pieticīgi nepārloka uz pusēm vai vēl vairākām daļām. Manuprāt, mēs vēl aizvien dzīvojam kaut kādā noliegšanas burbulī, jo es nejūtu paniku, bet tai būtu jāsākas. Noteikti vēl nāks bums, kurā cilvēki sāks izmisīgi krāt īpašās lata monētas, uzstājīgi teikt, ka eiro nav vajadzīgs un vispār ar jauno gadu iestāsies ekonomiskā krīze un 2012.gada solītais pasaules gals!
Eiro mums pavēršot visādas jaukas iespējas, bet visvairāk tas cilvēkiem mācīs palaist savu unikalitāti un noslēgtību savā universā, kurš saucas – nacionālā valūta. It kā jau mums būs pašiem savs eiro, bet tomēr it kā ne. Viss jau ir pavisam vienkārši, uz to nebūtu jāskatās tēlaini, taču man tik un tā gribas iedomāties, ka, ienākot eiro, mēs kļūsim lielās Eiropas “jūras” sastāvdaļa – mūsos “ieplūdīs” un mēs “izplūdīsim”. Un no tā nebūtu jābīstas, jo krasti jau mums paliek pašiem savi, tikai tekošā valūta būs cita.
Kad pārvarētas sentimentāla rakstura bailes, iestājas tīri pragmatiskas. Un vienas no tām saistās ar uzņēmējiem un to, vai tik mūsu makus tie smagi neapšmauks. Šobrīd Latvijā rit akcija “Godīgs eiro ieviesējs”, kas ir Latvijas uzņēmēju iniciatīva veicināt godprātīgu un caurskatāmu pāreju uz eiro. Tai aicināts pievienoties ikviens Latvijā strādājošs uzņēmējs. Apes novadā šobrīd ir pieteicies viens uzņēmums, Alūksnes novadā – vienpadsmit. Cilvēkiem nevajadzētu baidīties, ka tagad nu viņus šmauks pa labi un pa kreisi, jo, kā daži mēdz teikt, šmaukti uz visām pusēm esam arī tagad, lai arī katram kabatā nacionālā un sentimentālā vērtība lats. Tāpēc es domāju, ka “preteiro” vilnis vēl nāks un varbūt pat kāds paspēs izskriet uz ielas ar plakātu “Bija rublis, tagad eiro?” vai arī demonstratīvi nemainīt savus atlikušos latus uz eiro. Bet ko nu tur darīt – algu un pensiju tik un tā saņemsim eiro. Gan jau nomierināsimies, jo labi, ka vispār tā nauda kontā ripo. Vai nav vienalga, kāda paskata, ka tik nav ar asinīm aptraipīta. Tīrs, smuks un godīgs eiro. Apslacīts ar dažām latviešu asarām, kuri skums pēc lata kā pēc kaut kāda brīvības simbola, un tas arī viss. Pēc gadiem mēs ar draugiem kopā dzersim tēju, kāds izvilks no pagultes savu latu kolekciju un mēs kavēsimies atmiņās, ka bija tāds laiks, kad Latvijai bija sava bezgala skaista valūta… Bet galu galā pats galvenais ir nevis tas, ka makā ir lats vai eiro, bet – nauda! ◆
