Katru gadu 20. janvārī Latvijā tiek atzīmēta Barikāžu atceres diena – nozīmīgs notikums mūsu valsts vēsturē, kas atgādina par tautas vienotību un drosmi aizstāvēt brīvību. Gandrīz katru gadu šajās dienās esmu rakstījusi redakcijas sleju par Barikāžu laika nozīmību, un katru reizi šis skatījums uz to dienu notikumiem bijis atšķirīgs – gan sajūtu un pieredzes ziņā, gan fona krāsās, kādās Barikāžu laika notikumus iekrāso mūsdienu aktualitātes.
Man šī atceres diena ir svarīga, jo ir notikumi, kas paliek vēstures grāmatās, un ir tādi, kas paliek sirdīs. 1991. gada janvāra dienas, šķiet, ir tieši tāds vēsturisks brīdis, jo tajā piedalījās vienaudži, tuvinieki, kaimiņi. Arī daudzi no jums, lasītāji, ir to piedzīvojuši. Tā ir mūsu pieredzēta vēsture, un mēs esam šo atmiņu glabātāji un tālāk nesēji.
1991. gadā man bija 15 gadi – vēl tikai viegla nojausma un izpratne par to, kas īsti notiek un var notikt mūsu galvaspilsētā šajās dienās, un ko īsti darīs uz Rīgu aizdevušies vecāki. Katrā ģimenē jau citādāk, bet acīmredzami daudzi piesardzīgi uzskatīja, – un to pierāda arī mūsu laikabiedru intervijas – jo mājinieki mazāk zināja, jo labāk. Jo šis brauciens varēja beigties visādi. Manas šo janvāra dienu atmiņas ir par mazliet dezorganizētām mācību stundām, jo, iespējams, arī daudzi skolotāji bija devušies uz Rīgu, uz barikādēm. Atminos, ka ģimnāzijas fizikas kabinetā kopā ar citiem klasesbiedriem grozījām radio frekvences, lai atrastu ziņas no Rīgas, valdīja tāds nenodefinējams cerīgs satraukums un kaut kas virmoja gaisā… Kā vēlāk sapratu, tur tā bija, – tā neaptveramā tuvojošās brīvības sajūta!
Apmeklējot Barikāžu atceres pasākumus un veidojot publikācijas, sarunās ar jauniem cilvēkiem, kuri dzimuši īsi pirms vai jau pēc barikādēm, kā arī dažāda vecuma bērniem, parasti ir interesanti uzzināt, ar ko viņiem saistās šis laiks. “Ar drosmi. Ar to, ka visi, lai cik dažādi, var būt kā viens. Ar apbrīnu par to, kā notika informācijas aprite, jo tad taču nebija mobilo telefonu un interneta. Ar Doma laukumu. Ugunskuru smaržu. Un patiesām vērtībām.”
Atbildes liecina, ka 35 gadus sena vēsture ir dzīva, gluži vai sataustāma, un šībrīža ģeopolitiskā situācija to padara asāku, pietuvinātāku. Trīsdesmit pieci gadi brīvības ir ļāvuši 1991. gada janvāra barikādes uzlūkot kā izšķirošu brīdi Latvijas vēsturē nu jau ar muzejisku vērtību, taču apkārt notiekošais arvien atgādina – barikādes nav tikai daļa no stāsta ar laimīgām beigām. Tā ir arī mācība un atgādinājums, ka brīvību nevar uztvert kā pašsaprotamu. Tas nozīmē, ka arī mūsdienās ir pietiekami daudz barikāžu, kurās cīnīties par patiesām vērtībām. Uzdevums ir vienkāršs un reizē ļoti grūts – sekot barikāžu laika piemēram: ik dienu rīkoties tā, lai Latvija būtu stiprāka, lai bērni un mazbērni varētu teikt, ka lepojas ar mūsu paveikto.
