Dziesmu konkursa “Supernova” pusfināliem žūrija izraudzījusies 24 dalībniekus, kuri nākamā gada 31. janvāra un 7. februāra tiešraidēs sacentīsies par iekļūšanu finālā. Pusfinālistu vidū ir arī mūsu novadniece Amanda Bašmakova, kura konkursam piesakās duetā “Elpo” kopā ar Mārtiņu Makrecki. Konkursa uzvarētāju – kuru noteiks gan žūrija, gan skatītāju balsojums 14. februārī – gaida iespēja maijā pārstāvēt Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā Vīnē, Austrijā.
Par Amandas muzikālajām gaitām pēdējos gados rakstījām pavisam maz, un tam bija vienkāršs iemesls – pēc vidējās izglītības iegūšanas Rīgā viņa pārcēlās uz Angliju. Tur viņa sāka studijas Sauthemptonā un ieguva bakalaura grādu producēšanā un uzstāšanās mākslā. Pēc studijām Amanda palika Lielbritānijā, kādu laiku dzīvoja arī Londonā un pat izveidoja grupu “BASH!”. Ceļš uz iespējamu atgriešanos Latvijā sākās pandēmijas laikā. Toreiz Amanda sazinājās ar tagadējās grupas “Elpo” otru dalībnieku Mārtiņu, nosūtot viņam dziesmas demo versiju un lūdzot vērtējumu. Drīz vien abi saprata, ka varētu muzicēt kopā, izveidoja grupu “Elpo” un kopīgi turpināja radošo darbību.
“Ja bija grupa, bija arī koncerti Latvijā, tādēļ laiku pa laikam lidoju uz Latviju. Šogad koncertu kļuva arvien vairāk, lidojumu arvien vairāk, līdz šobrīd Latvijā esmu vairāk nekā Anglijā,” stāsta māksliniece.
Amanda Bašmakova neslēpj – atgriešanās Latvijā ir apzināts un mērķtiecīgs lēmums, nevis nejaušība. Amanda vienmēr zinājusi, ka kādudien atgriezīsies dzimtajā vietā – pazīstamā, drošā un sirdij tuvā vidē. “Lai gan laiks Anglijā man bija ļoti nozīmīgs un daudz deva. Nezinu, kāda būtu bijusi mana dzīve, ja toreiz nebūtu pārcēlusies. Protams, kā jau visur, arī tur bija gan savi plusi, gan mīnusi. Kopumā biju Anglijā ilgu laiku – deviņus gadus. Brīžiem šķita, ka esmu nonākusi tādā kā gaļas maļamajā mašīnā – pastāvīgs skrējiens, daudz jāapgūst no jauna, viss apkārt svešs un nereti nekomfortabls. Tā ir cita kultūra, kurā bija jāatrod sava vieta, jāiemācās komunicēt ar vietējiem, ar kursabiedriem. Lai gan jāsaka, ka man ar kursabiedriem ļoti paveicās – mēs visi bijām ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Turklāt nebiju vienīgā ārzemju studente. Šajā laikā vairāk nekā akadēmiski es mācījos dzīvi,” stāsta Amanda.
Kad demo kļūst par grupu
Anglijā viņai bija kursabiedru grupa, kas paši producēja un izdeva dziesmas, taču Amandai gribējās citādu skanējumu – dziedāt latviski. “Sāku veidot dziesmu demo versijas latviešu valodā, un tā sanāca, ka tās sūtīju tieši Mārtiņam Makreckim, lai gan dzīvē bijām satikušies tikai vienu reizi – vienkārši pabijuši vienā telpā. Tā teikt, izmantoju Latvijā pieejamo resursu. Mārtiņš man atsūtīja savus ieskicējumus, es tos papildināju, un sākām apmainīties ar idejām un viedokļiem. Viss veidojās dabiski un organiski, un bija skaidrs, ka sadarbība jāturpina. Kad sapratām, ka esam grupa, vajadzēja arī nosaukumu. Izvēlējāmies “Elpo”. Varbūt sākumā tas man nešķita ideāls, taču tagad saprotu – tajā ir dziļa jēga. Mūsu sadarbība ir tik dabiska un neuzspiesta, gluži kā elpošana, tādēļ kļuva par mūsu radošās darbības simbolu. Elpa ir visa sākums. Jā, dzīvē ir bijuši brīži ar saspīlējumiem, un es pat esmu gribējusi no mūzikas aiziet. Taču vienmēr atgādinu sev: ir jāturpina – jāturpina elpot, darīt un iet tālāk. Vajag dzīvot,” teic Amanda.
“Mums ir paveicies – gan man, gan Mārtiņam ir labas tehnoloģiskās zināšanas, tāpēc attālināta sadarbība mums nesagādāja nekādas grūtības. Viņš ir no Ventspils, es – no Alūksnes, tāpēc var teikt, ka satikušies divi Latvijas tālākie gali. Tagad abi esam viduspunktā, Rīgā. Protams, tiekamies arī klātienē, tomēr daudz ko joprojām atrisinām attālināti, jo tas mums ir ierasts un ērti,” stāsta Amanda.
Dziesmu tekstus raksta Amanda, un tas ir laikietilpīgs process, kas prasa īsto iedvesmu, savukārt mūziku abi veido kopā. Mārtiņa stiprā puse ir tehniskā puse – viņš miksē dziesmas un noslīpē tās līdz pēdējam sīkumam. “Grupā esam līdzvērtīgi un strādājam kā vienota komanda. Arī ar tekstu kompanjons man palīdz brīžos, kad esmu sapinusies un nespēju pabeigt domu. Mārtiņš pieslīpē manus tekstus gramatiski, jo ilgstoši esmu dzīvojusi ne latviskā vidē,” saka Amanda.
“Elpo” – nominēti, pamanīti, dzirdami
“Elpo” jau 2023. gada izskaņā izdeva desmit dziesmu debijas mini albumu “Rožu dārzs”, bet 2025. gada sākumā saņēma mūzikas balvas “GAMMA” nomināciju kategorijā “Gada mākslinieks elektroniskās deju mūzikas žanrā”. Grupas mūzika radīta ar mērķi likt cilvēkiem justies labāk, kustē-
ties, dungot līdzi melodijām un sajust to stāstos pausto. Vaicājot, kura dziesma no repertuāra pašai Amandai ir vistuvākā, viņa min tieši “Supernova” konkursam iesniegto kompozīciju “Blakus”, kas gan pagaidām vēl nav publiski klausāma. Viņai īpaši mīļas ir arī dziesmas “Labākais laiks” un “Pipari uz mēles”. Ja “Elpo” daiļrade vēl nav iepazīta, tieši ar šiem skaņdarbiem ir vērts sākt.
Par izvēli piedalīties “Supernova” konkursā Amanda izsakās pavisam vienkārši – visiem māksliniekiem gribas būt redzamiem televīzijā. Šis konkurss ir lieliska iespēja parādīt sevi plašākai auditorijai. “Ja gribam, lai mūsu mūziku dzird un nāk uz koncertiem, cilvēkiem par mums ir jāzina. Tāpēc jāizmanto ikviena iespēja, kur varam sevi parādīt,” teic Amanda. Februārī plānots izdot albumu, kam sekos arī koncertu sērija. Iekļūšana pusfinālā grupai ir milzīgs ieguvums – tas ir kas vairāk nekā vienkārši nodziedāt vienu dziesmu. Turklāt “Elpo” nav jaunpienācēji, kas satikušies tikai uz konkursa laiku, – viņi ir radoša komanda ar jau sakrātu pieredzes bagāžu.
Latviskais skanējums “Supernovā”
“Elpo” konkursa dziesma “Blakus” ir latviešu valodā, tādēļ varētu šķist, ka tā mazāk atbilst starptautiska mēroga konkursam. Tomēr Amandai bija svarīgi dziedāt tieši latviski – valoda ir daļa no sajūtas un stāsta, ko viņa vēlas nodot. “Mēs dziedāsim saviem cilvēkiem, nevis pasaulei – mums ir svarīgi būt saprotamiem tieši savējiem. Protams, ir liels prieks, ka esam iekļuvuši labāko 24 skaitā no vairāk nekā simts iesniegtajām dziesmām. Tas ir panākums. Kāpsim uz tās pašas skatuves, kur citi Latvijā labi zināmi mākslinieki, – tas ir forši. Kāds būs mūsu priekšnesums, vēl nezinām – viss ir procesā. Ideju ir daudz, es mēdzu “lidot”, bet būs jau jānolaižas uz zemes. Šobrīd ir patīkams satraukums. Televīzijas pieredze man ir, bet tik un tā ir satraukums un bailes. Ne tik daudz par uzstāšanos kā tādu, bet iespējamo skatītāju reakciju, un kāda tā būs, nevar zināt, iespējams – skarba. Jāmācās sevi nesalīdzināt ar sevi un sadzirdēt sevi. Ceļš mūzikā nav sprints, bet maratons. Mūzika ir mana pasaule, kur noteikti vēl kādu laiku būšu,” teic Amanda.
