Tas, ka Ziemassvētkos nejaukais Grinčs tracina alūksniešus ar galvenās pilsētas egles pārvietošanu un tā allaž atrodas ne tur, kur vajag, nupat ir kļuvusi mazsvarīga bēda, kuru pārmāc kāda daudz nopietnāka. Aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās Grinčs ir iefiltrējies pilsētas valdē un ar pamatīgu zieģeli apštempelējis rīkojumu novada seniorus un bērnus šajos svētkos atstāt bez Ziemassvētku saldumu paciņām. Lēmums sacēlis tik lielu traci, ka Ziemassvētki Alūksnē var arī nepienākt!
Ziemassvētki un dāvanas ir neatraujami jēdzieni, savukārt saldumu paciņu dalīšana ir gadu desmitiem sena tradīcija. Saldumu paciņa, kas salīdzinājumā ar citām Ziemassvētku veltēm ir īstenojama gandrīz katram, iemieso simbolisku vēstījumu un tradīciju. Tā ir atpazīšana. Tā nes vienkāršu, bet svarīgu vēstījumu: pašvaldība Tevi redz. Vientuļam senioram, kuru varbūt apciemo tikai pastnieks, šis niecīgais saldums, ko pasniedz dzīvs cilvēks, ir oficiāls apliecinājums: Tu esi svarīgs. Tas ir simbolisks sirds siltums, kas sver vairāk nekā visa pašvaldības budžeta efektivitāte.
Vienlaikus domē skaidro, ka “tas netiek darīts ar mērķi ietaupīt līdzekļus, bet gan tāpēc, ka šī pieeja vairs nav efektīva”. Izrādās, prieks par konfektēm ir kļuvis neefektīvs. Simtiem bērnu un senioru gadu gadiem tikuši efektīvi iepriecināti ar saldumiem, bet tagad šis process ir novecojis… Varbūt konfektēm jābūt ar QR kodu, kas ved uz e-pakalpojumu? Vai arī pašvaldības pārstāvim, tās pasniedzot, jānodemonstrē īsa prezentācija par budžeta plānošanu?
Paciņa taču nav nekas ekskluzīvs. Tieši otrādi – tā ir tradīcija. Un tradīcija nav mērāma eiro. Kad tu lauz iesakņojušos tradīciju, tu lauz atmiņas, piederības sajūtu un nepārtrauktību. Paciņas atņemšana nevis ietaupa budžetu, bet gan iebojā svētkus, atņemot tiem kopienas garšu un siltumu, kas nav aizstājams ar radošo darbošanos vai individuālo rehabilitāciju vai ko nu tur sola Eiropas projekti. Neviens jau neapšauba, ka mūsu radošie kultūras ļaudis paciņu vietā sarūpēs rotaļas vai sirsnīgas dziesmas, bet šo sirsnīgo žestu tas neaizstās. Un lai arī visi dietologi “stāv pie ratiem”, vismaz reizi gadā taču nav jāklausās pamācības par to, ka saldumi kaitīgi veselībai un mūsdienīgi būtu dāvināt burkānus.
Pašvaldība gan turas pretī, ka šis “Ziemassvētku pabalsts ir brīvprātīga pašvaldības papildu iniciatīva, nevis obligāts sociālās palīdzības pabalsta veids”. Vārdsakot, brīvprātīga izšķērdība, kuru vairs nevaram atļauties un kuras vietā nāks Eiropas Sociālā fonda individuālās nodarbības (nešaubīgi noderīgas) kā solis pretī modernai, efektīvai un, galvenais, ne-saldai pašvaldības nākotnei.
Un šī redakcijas sleja nav demagoģija, vienkārši šoreiz šķiet, ka starp nepopulārajiem lēmumiem, ko pašvaldība pēdējā laikā pieņēmusi, šī žmogošanās ar paciņām iedzīvotājiem visvairāk ķērusies pie sirds. Jo ir taču ticības, cerības un mīlestības laiks!
