Kad tikko kā esam nosvinējuši Latvijas valsts dzimšanas dienu, dziedājuši himnu un lepojušies ar to, cik ļoti mīlam savu zemi, šķistu – laiks steigties tālāk pretim nākamajiem svētkiem. Taču apstāsimies uz mirkli. Šodien ir 21. novembris…
Ir dienas, kas paliek atmiņā spilgtāk par citām. Ļoti labi atceros, ko darīju un kā jutos pirms divpadsmit gadiem šajā datumā, – sēdēju tumšā istabā, skatījos ziņas un raudāju. Asaras bira pašas, lai gan nevienu no cietušajiem nepazinu. 21. novembris ir diena, kad pieminam Zolitūdes traģēdijas upurus – sabrūkot lielveikalam “Maxima”, dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet vairāki desmiti guva smagus ievainojumus. Tā bija diena, kad latviešu tauta piedzīvoja vienu no lielākajām traģēdijām mūsu jaunākajā vēsturē. Un, lai cik dīvaini tas neskanētu, šī nelaime mūs vienoja – nebija rīdzinieki vai alūksnieši, mēs visi bijām viens vesels. Sāpēja visiem, pārdzīvojām visi, arī dusmojāmies visi. Negājām uz šī tīkla veikaliem, jo piedzīvotais šķita nepiedodams.
Atmiņā palicis arī garais tiesas process. Sekojām ziņās līdzi notikumu attīstībai, diskutējām, analizējām, centāmies saprast. Laiks ir pagājis, ikdiena daudz ko izdzēsusi, taču šī traģēdija nav pazudusi no atmiņas. Tāpēc es atzinīgi vērtēju, ka šī diena ir iekļauta kalendārā kā oficiāla piemiņas diena. Jā, ir dzirdēti viedokļi, ka latviešiem sēru dienu ir par daudz, tomēr katrai no tām ir sava nozīme, savi upuri, un katra no tām ir atstājusi nospiedumu uz mūsu valsts šodienas. Bez šīm tumšajām lappusēm Latvijas stāsts nebūtu pilnīgs.
Un diemžēl šīm dienām piepulcējas jaunas traģēdijas. Ļoti spilgti atceros arī pagājušā gada 10. janvāri – drīz aprites gads kopš traģiskā negadījuma uz Ventspils šosejas, kur dzīvību zaudēja astoņi cilvēki, tostarp bērni. Gribētos domāt, ka no katras šādas traģēdijas mēs kaut ko iemācāmies un kļūstam labāki, bet realitāte ir skaudra – avārijas notiek joprojām, autobusi ar bērniem gāžas joprojām… Mēs steidzamies, dzenamies un aizmirstam, cik trausla ir dzīvība. Ļoti trausla.
Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, bet tam nav jēgas, ja no tā negūstam mācības. Protams, daudz kas arī ir uzlabojies – kādreiz bērni mašīnās brauca nepiesprādzēti, kas mūsdienās šķiet neiedomājami. Taču ir nākušas citas problēmas – jauda, ātrums, pārgalvība.
Taču mēs esam šeit un šodien, un mūsu uzdevums ir mācīties, kļūt labākiem un darīt visu, lai traģisku notikumu būtu mazāk, vislabāk – nemaz.
Un šodien iededzam svecīti 21. novembra upuru piemiņai — lai šī traģēdija paliek kā skarba mācība un lai nekas tāds vairs nekad neatkārtojas.
