Izpostītu māju sajūta

Larisa Kavaļenko (62) ir no Harkivas apgabala pilsētiņas Kupinskas, kura tagad ir okupēta. Viņa uz Latviju atbraukusi ar meitu Viktoriju (35) un diviem mazdēliem – Aleksandru (9) un Gļebu (15). Ar ģimeni piedzīvojusi arī atrašanos bumbu patvertnē un slēpusies mājas pagrabā.

- Kā jūsu ceļš atveda jūs uz Alūksni?
- Kad sākās uzbrukumi un bombardēšana, mēs devāmies slēpties uz savas mājas pagrabu. Vēlāk devāmies arī uz bumbu patvertni, kur kopā ar vairākām citām ģimenēm pavadījām piecas dienas. Kad kļuva mierīgāks, atgriezāmies mājās, taču ar katru uzlidojumu baidījāmies, ka atkal notiks uzbrukums, un devāmies ārā kāpņu telpā, jo tur bija drošāk, ka mums netrāpītu plīstoši loga stikli. Sapratām, ka ir jādodas prom. Sākumā daudz raudāju, taču nu jau mazliet esmu pieradusi. Devāmies no Kupinskas caur dažādām pilsētām, un Igaunijā satikām sirsnīgu policistu, kurš lietus laikā mums deva patvērumu, pabaroja un prasīja, vai mēs paliksim Igaunijā, vai arī dosimies uz Latviju. Mēs teicām, ka gribam doties tālāk uz Latviju, jo zināju, ka šeit vairāk cilvēku runā krievu valodā, nekā Igaunijā.