Šodien ir Lāčplēša diena – par Latvijas neatkarību kritušo karavīru piemiņas diena. No bērnības atceros, ka māju logos šajā dienā cilvēki iededza svecītes, tagad gan to vairs tik izteikti neesmu novērojusi. Aizdegsim šovakar katrs savu gaismiņu savā mājā – par tiem, kuri sargāja Latviju, un par tiem, kuri turpina to darīt.
Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” galvenajam tēlam piemita pārdabisks spēks un varonība. Kā ir mūsdienās? Vai mums apkārt ir savi Lāčplēši? Vai mēs varam justies droši, ka būs, kas aizstāvētu un cīnītos par mūsu valsti?
Dzīvojot laikā, kad pasaules drošības situācija kļūst arvien saspringtāka, arī Latvijā iedzīvotāju drošība un gatavība ārkārtas situācijām kļūst par būtisku ikdienas tēmu. Svarīgi atcerēties par sabiedrības līdzdalību, mums jāapzinās, ka drošība sākas ar mums pašiem. Ja pienāktu X stunda – vai mēs tai būtu gatavi? Šādā brīdī īpaši svarīgi, lai katrs zinātu, ko darīt, kurp doties un kā saglabāt mieru. Tāpēc jau notiek dažādi izglītojoši pasākumi kā, piemēram, konference “Sabiedrības iesaiste Civilās aizsardzības sistēmā”, kas pagājušajā nedēļā norisinājās Alūksnē. Katrā gadījumā, labāk būt gatavam un nekad to neizmantot, nekā nebūt gatavībā.
Pieminot kritušos karavīrus, kuri cīnījās par Latviju, neviļus jādomā par mūsdienām – cik daudzi jau ir apsvēruši iespēju vajadzības gadījumā iesaistīties, cīnīties un cik – bēgt, kur acis rāda? Esmu par to domājusi un nonākusi pie secinājuma, ka mani jau nekur citur neviens negaidīs, nav nemaz, kur braukt. Pats galvenais – Latvija ir mana dzimtene, Alūksnē esmu un būšu, lai vai kas.
Latviešiem karš var šķist tāls un nereāls, bet, cerams, Lāčplēša gars dzīvo arī šodien. Drosme vairs nav tikai ieroča turēšana rokās – tā ir spēja aizstāvēt savas vērtības, savu valsti un cilvēkus arī ikdienā. To redzam brīvprātīgajos, zemessargos, mediķos, skolotājos un ikvienā, kurš dara savu darbu ar atbildību un ticību Latvijai. Cik zīmīgi teicis Jānis Čakste: “Sargājiet savu valsti, izkopiet to, jo zināt – ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs.”
Brīvība nav pašsaprotama. Arī Latvijā aizvien vairāk cilvēku pievienojas Zemessardzei, interesējas par valsts aizsardzības mācību, mācās sniegt pirmo palīdzību un sagatavot 72 stundu somu ārkārtas gadījumiem. Gribētu domāt, ka tas ir pierādījums, ka latviešos joprojām mīt Lāčplēša gars – vēlme būt stipriem un atbildīgiem par savu zemi.
