Klaiņojošu dzīvnieku, īpaši kaķu populācijas kontrole Latvijā joprojām ir aktuāls jautājums, izgaismojot plašu problēmu loku – sākot ar cilvēku bezatbildību un beidzot ar finanšu slogu pašvaldībām. Lai gan klaiņojošu suņu skaits ir mazinājies, kaķu nekontrolētā vairošanās un iedzīvotāju savstarpējie ķīviņi par viņu barošanu uztur pastāvīgu spriedzi. Turpinot “Alūksnes un Malienas Ziņu” 17. oktobra numurā uzsākto tematu par klaiņojošiem mājdzīvniekiem un to, kā šī problēma tiek risināta mūspusē, šajā publikācijā ieskatāmies “Latvijas Avīzes” žurnālista Gunta Ščerbinska apkopotajās reģionālās preses publikācijās – kā šajā ziņā klājas citviet. Secinājums – Alūksnes situācija ir labais piemērs, uz ko tiekties citiem.

Koknesē – vismaz 60 dzemdējošas kaķenes

Aizmūrēti pagrabu logi, kuros iesprostoti kaķi. Kolonijas dārziņos, kuras atstātas likteņa varā. Un saujiņa pensionāru, kas tērē pēdējo naudu, lai glābtu dzīvniekus no bada nāves. Tāda šobrīd ir realitāte Aizkrauklē gadu pēc tam, kad darbu pārtraukusi dzīvnieku aizsardzības biedrība “Felida”. Tā situāciju apraksta Aizkraukles novada laikraksts “Staburags”. Problēma, kas gadiem risināta ar brīvprātīgo atbalstu, ir uzgāzusies uz pašvaldības pleciem, kas atzīstot – risinājuma pagaidām nav. “Trūkst ne tikai patversmju, kas būtu gatavas uzņemt dzīvniekus, bet arī vienotas izpratnes par to, kā humāni un efektīvi kontrolēt klaiņojošo kaķu populāciju pilsētā,” atzīmē laikraksts.

Veterinārārste Beatrise Kalnaraupa, stāstot par kaķu nekontrolēto vairošanos, atklāj, ka, piemēram, Koknesē situācija ar bezsaimnieku kaķiem ir katastrofāla. Viņas pieredzē no trim sterilizētām kaķenēm nācās izņemt 14 kaķēnus, kas vēl nebija piedzimuši. “Divas no tām bija jaunas kaķenes. Koknesē ir vismaz 60 dzemdējošas kaķenes,” skaidro ārste. Kalnaraupa secina, ka lielākās grūtības rodas nevis ar kaķiem, bet gan ar cilvēkiem. Dažas iedzīvotājas, kas baro ielas kaķus, pat neļaujot tos ķert sterilizācijai, jo uzskata, ka dzīvniekiem tiek darīts pāri. “Beigās pašvaldībai ir lielāka cīņa ar cilvēkiem nekā ar kaķiem,” saka ārste.

Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektors Uldis Riekstiņš atzīst, ka pašreizējā situācija ar dzīvnieku patversmes pakalpojumu sniegšanu ir kļuvusi par nopietnu izaicinājumu. Lai gan sākotnēji bijušas cerības uz sadarbību ar “Felidu”, organizācija tomēr nolēmusi neiegūt patversmes statusu. Pašvaldība jau vairākkārt ir izsludinājusi iepirkumu patversmes pakalpojumu sniegšanai, taču neesot pieteicies neviens pretendents. Ja meklējumi nesekmēsies, pašvaldībai būšot jāapsver savas patversmes veidošana. Pēc Riekstiņa aplēsēm, pirmreizējais ieguldījums šādas patversmes izveidošanai varētu būt aptuveni 100 000 eiro, un turpmāk katru gadu būtu nepieciešami vēl apmēram 100 000 eiro tās uzturēšanai.

Patversme ir “dārgs prieks”

Pētot, kā klaiņojošu mājdzīvnieku problēmu risina Smiltenes un Valkas novados, laikraksts “Ziemeļlatvija” secina, ka pašvaldību pieeja šajā jautājumā ir atšķirīga. Smiltenes novadā klaiņojošo suņu un kaķu izķeršanu veic Smiltenes novada Pašvaldības policija. Valkas novadā par to atbild novada pašvaldības dzīvnieku patversme “Nagliņas”.

“Dzīvnieku patversme ir dārgs prieks. Ārpakalpojums ir lētāks, taču, to ņemot, pazūd ātrā reaģēšanas iespēja,” skaidro Valkas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis. “Mēs jau izpētījām, ka tad, ja patversmes Valkā nebūtu, pašvaldība nevarētu operatīvi nodrošināt šo pakalpojumu, jo ārpakalpojums nozīmētu arī to, ka tā sniedzējiem ir tālu jābrauc. Ja suns klaiņo, ir agresīvs, skraida, piemēram, gar skolu un apdraud cilvēkus, tad nevar gaidīt stundām ilgi. Otrkārt, mēs turpināsim pētīt, vai tomēr perspektīvā ir iespējams sadarboties ar igauņiem (dzīvnieku patversme ir arī Igaunijas pilsētā Valgā. – Red.).”

Tikmēr Smiltenes novads ir vienīgais Vidzemē, kur klaiņojošo suņu un kaķu izķeršanu veic pašvaldības policija, atzīst Smiltenes novada Pašvaldības policijas priekšnieka p. i. Māris Bisenieks. Par dzīvnieku sterilizāciju un neatliekamas palīdzības sniegšanu noslēgts līgums ar Smiltenes tehnikuma veterināro klīniku. Smiltenes novada pašvaldība sadarbojas ar divām dzīvnieku patversmēm – Valmierā un Alūksnē. “Valmieras patversmē bieži teic, ka diemžēl brīvu vietu nav. Alūksnē ir līdzīgi, bet cenšas paņemt. Tāpēc mēs patversmes izmantojam tikai tajos gadījumos, kad dzīvnieks ir palicis bez saimnieka, piemēram, saimnieks ir ielikts pansionātā vai miris. Ja mēs sāktu vest visus pārējos dzīvniekus, tad līgumsaistības nevarētu izpildīt,” saka Bisenieks. Smiltenes novada pašvaldības darba kārtībā jautājuma par savas dzīvnieku patversmes dibināšanu nav.

Ķeršana pašu iedzīvotāju rokās

Reti kurš ielas kaķis Gulbenē ir sterilizēts, kur nu vēl vakcinēts pret trakumsērgu un čipots. Novērots arī, ka pilsētā vietām ir izveidojušās kaķu kolonijas un neregulēta šo dzīvnieku vairošanās turpinās, situāciju apraksta Gulbenes novada laikraksts “Dzirkstele”. “Bezsaimnieku kaķu dēļ cilvēki vienmēr savā starpā ir strīdējušies. Sevišķi tad, ja šī tēma skar pilsētas vidi. Vieni kaķus baro, citi to nosoda…”

Gulbenes novada pašvaldības policijas priekšnieks Mārtiņš Didrihsons-Linards stāsta, ka kārtības sargi klaiņojošos kaķus neķer: “Iedzīvotāji, pie kuriem kaķi pieklīst, ar būri noķer kaķus un aizved pie veterinārārsta sterilizācijai. Pašvaldības policijā mums ir būris kaķu ķeršanai, pret parakstu iedzīvotājiem dodam uz laiku. Pašvaldība apmaksā klaiņojošo kaķu sterilizāciju, ir sadarbība ar Gulbenes diviem veterinārārstiem. Pašvaldība katru gadu ar to nodarbojas, tam tiek piešķirts finansējums. Taču – ierobežotā daudzumā. Pagaidām nav neviena cita, kas ķer kaķus. Paši iedzīvotāji to dara.”

Visiem dzīvnieku draugiem, visiem tiem, kuri iet un regulāri baro ielas kaķus, jābūt atbildīgiem, mudina Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepaiņu draugu klubs” vadītāja Ira Žeigura. Pie šiem cilvēkiem klaiņojošie dzīvnieki ir pieraduši, tas nozīmē – viņiem vieglāk sagūstīt minčus, sevišķi kaķenes, lai nogādātu pie veterinārārsta sterilizācijai par pašvaldības naudu. Lai veiktu šādu misiju, biedrība var piedāvāt būri kaķu sagūstīšanai. Pašiem kaķu mīļotājiem pēc operācijas veikšanas dzīvnieki ir jāaprūpē un, kad tie atveseļojušies, jānogādā atpakaļ to dabiskajā vidē. Savukārt no ielas paņemtiem kaķēniem Žeigure garantē iespēju tos nogādāt Alūksnes dzīvnieku patversmē. Par šo pakalpojumu arī samaksās pašvaldība. Tomēr praksē diemžēl pēc šāda scenārija, kā piedāvā Žeigure, reti kāds rīkojas, secina laikraksts.

Antibiotikas un potes pret trakumsērgu

Pateicoties dažādām pašvaldības, biedrību un atsevišķu entuziastu aktivitātēm, Jēkabpilī samazinājies bezsaimnieka dzīvnieku skaits, tomēr pilnībā klaidonīšu problēma nav atrisināta, atzīmē avīze “Brīvā Daugava”. Laikraksts publikācijā plašāk izskaidro arī briesmas, kādas klaiņojošie dzīvnieki rada apkārtējiem, tai skaitā cilvēkiem. Jēkabpils reģionālās slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāja Ilze Bikova stāsta, ka nodaļā mēdz nonākt cilvēki ar suņu kostām brūcēm. Šādos gadījumos ir arī jāveic ārstēšanās kurss ar antibiotikām, bet, ja nav zināms, vai dzīvnieks bijis potēts pret trakumsērgu, jāpotējas arī pret to. Dažos gadījumos, ja brūce ir netīra, jāpotējas arī pret stingumkrampjiem.

Jāuzmanās arī ar kaķiem. Nevajadzētu pašam mēģināt noķert mežonīgus kaķus – tas jādara speciāli apmācītam cilvēkam ar speciāliem līdzekļiem, jo arī kaķa skrāpējumi var būt ļoti bīstami, tie var radīt infekciju. Bezsaimnieka dzīvnieki var pārnēsāt slimības (piemēram, trakumsērgu, kašķi, parazītus), kas ir bīstamas arī cilvēkiem un mājdzīvniekiem.

Klaiņojoši kaķi un suņi apdraud savvaļas dzīvniekus – īpaši putnus un mazos zīdītājus, kā arī var uzbrukt citiem mājdzīvniekiem. Pārtikas un veterinārā dienesta Austrumzemgales pārvaldes vadītājas vietnieks Gunārs Rubins stāsta, ka samērā bieži nākas izmeklēt gadījumus, kad suņi sakož citus suņus. Pāris reižu gadā tiek ziņots arī par gadījumiem, kad klaiņojoši suņi sakož aitas. Tāpat ar klaiņojošiem bezsaimnieku vai nepieskatītiem dzīvniekiem notiek negadījumi, piemēram, avārijas. Visbiežāk tiek sabraukti kaķi. “Jēkabpils pakalpojumi” katru mēnesi no ceļiem novāc divus līdz trīs sabrauktus dzīvniekus, pārsvarā kaķus, bet tie noteikti nav visi nobrauktie mājdzīvnieki.

Sagatavojusi Sandra Apine

JAUTĀJUMI UN ATBILDES

Kad saimnieks nezina, ko suns pa dienu darījis

Brīvībā tikuši un apkārt klaiņojoši suņi īpaši lauku apkaimēs ir diezgan izplatīta parādība. Suņu apmācības treneris un četrkājaino draugu entuziasts Ivars Lielpēteris sniedz atbildes uz jautājumiem par dzīvnieka uzvedību, tā atbildīgu turēšanu un praktiskus padomus, kā pareizi izturēties, sastopoties ar klaiņojošu agresīvu dzīvnieku.

■ Kāpēc klaiņojoši suņi ir problēma?

Laukos klaiņojoši suņi ir viena no tām lielajām problēmām, par ko netiek daudz runāts, bet kas ir diezgan izplatīta. No vienas puses, šie suņi saplosa meža dzīvniekus, piemēram, stirnas un zaķus. Viņi arī mēdz uzbrukt lauksaimniecības dzīvniekiem, piemēram, vistām. Šādi suņi var saplosīt arī citus, mazākus vai vājākus sugas brāļus. Protams, apdraudēti tiek arī cilvēki. Daudzi cilvēki uzskata, ka, palaižot suni klaiņot, viņš nedara neko sliktu. Viņi nedomā, ka suns dosies nogalināt, bet domā, ka vienkārši izskriesies un vakarā atnāks mājās. Un saimnieks nemaz nezina, ko suns pa dienu ir darījis.

■ Kāpēc mājas suņi, kas nav izsalkuši, tomēr medī?

Suņi ir radīti, lai strādātu. Ja suns netiek nodarbināts, viņam kaut kādā veidā ir jāizklaidējas. Medīšana bieži notiek sporta pēc, nevis izsalkuma dēļ. Viņi to dara, lai sevi nodarbinātu. Turklāt medīšanai nemaz nav noteikti nepieciešams suņu bars. Arī viens suns pilnīgi mierīgi var noķert un nogalināt stirnu.

■ Vai suns, kurš nomedījis dzīvnieku, automātiski kļūst agresīvs un apkārtējiem bīstams?

Jāsaprot, ka agresija nav slimība, kas liek sunim mesties virsū un visu saplosīt. Ja suns ir kaut ko nogalinājis, viņš, protams, to medījumu var sargāt, un tas ir dabisks instinkts. Šādā gadījumā suns kļūs agresīvs tikai tad, ja kāds mēģinās viņam tuvoties. Vispirms viņš, visticamāk, brīdinās. Ja brīdinājumi netiek ņemti vērā, viņš teorētiski var arī iekost. Bet, ja sunim neviens neies klāt, viņš vienkārši tāpat nevienam virsū nebruks. Normāli uzturēti suņi, kas ir paēduši, nav pastāvīgi agresīvi. Viņi ir noķēruši medījumu un izdarījuši savu lietu, un tad viņiem var būt vienalga, kas notiek tālāk. Tāpēc medījuma esamība automātiski nenozīmē, ka suns būs arī agresīvs.

■ Kā pareizi rīkoties, ja ceļā sastopies ar klaiņojošu agresīvu suni?

Pirmkārt, ir jāparūpējas par savu drošību un jāsaglabā miers, nevajag panikot. Obligāti jāpaliek ar skatu pret suni, nekad negriezt sunim muguru. Lēnām, atmuguriski atkāpties, bez skriešanas un steigas. Svarīgi neskatīties sunim tieši acīs, labāk ir skatīties viņam pāri tā, lai ar perifēro redzi redzētu, kur dzīvnieks atrodas. Ja suns mēģina jūs apiet no muguras, vajag griezties viņam līdzi, lai visu laiku paliktu ar seju pret suni. Ja suns nāk virsū, pielieciet sev priekšā kādu objektu – koku vai somu (taču nemēģiniet sist vai gaiņāt suni, jo tas viņu var saniknot) – ja dzīvnieks kodīs, tad kamps pirmajā tuvākajā objektā. Ja ir iespēja, uzkāpiet uz kāda objekta – koka, sētas staba vai automašīnas. Tad zvaniet pašvaldības policijai.

■ Kāpēc nedrīkst skatīties sunim acīs un kāpēc jāizvairās no muguras pagriešanas?

Tiešs skatiens acīs nozīmē, ka mēs no tā suņa kaut ko gribam, un ar to mēs viņu izaicinām. Mēs radām interesi, un suns var nākt klāt. Ja suns ir savā teritorijā (kā viņš to uzskata), viņš var nevēlēties, ka mēs pievēršam viņam pārāk lielu uzmanību, un var mēģināt mūs aizdzīt. Muguru nedrīkst griezt, jo suns var mēģināt pielavīties tieši no muguras, lai iekostu. Tāpēc bērniem bieži iesaku skatīties pāri sunim, uz astes galu, lai izvairītos no tieša acu kontakta.

■ Kā rīkoties, ja privātīpašumā ieklīst svešs, klaiņojošs suns?

Ja suns ienāk privātā pagalmā, uzreiz jāzvana pašvaldības policijai. Pašam nav iespējams novērtēt, vai liels, svešs suns būs agresīvs vai nebūs, tāpēc nav ieteicams to pārbaudīt. Pašvaldības policijai ir čipu lasīšanas aparāts, un viņi nolasa čipa numuru. Attiecīgi viņi atrod saimnieku. Ja saimnieks ir sazvanāms, tad suns tiek nodots viņam. Ja saimnieku nevar atrast vai sazināties, suns nonāk patversmē, un saimniekam tas jāizņem. Tālāk pret saimnieku var vērst administratīvo sodu par klaiņošanas pieļaušanu.

■ Vai profesionāliem dzīvnieku ķērājiem agresīvs suns var sagādāt lielas problēmas?

Darbs ar agresīviem suņiem ir dzīvnieku ķērāju ikdiena. Suņi, kas aizbēguši no saimniekiem, ļoti bieži ir lielā panikā un pārbijušies. Viņi jūtas bailīgi un nezina, kur atrodas, un tāpēc mēdz būt agresīvi. Bailes ir vispopulārākais cēlonis agresijai. Pat ar ļoti agresīviem suņiem, kam bail pieiet klāt tuvāk par pieciem metriem, ķērāji māk strādāt, noķert un nogādāt patversmē.

■ Vai suņu brīvlaišanas modes izbeigšanai vajag jaunus likumus?

Likums jau nosaka, ka suns nedrīkst klaiņot. Pilsētā sunim obligāti jābūt pie pavadas. Ārpus pilsētas, mežos suns drīkst staigāt bez pavadas, bet tam ir jābūt kontrolējamā attālumā. Kā minimums, tam jābūt saredzamā vai vismaz sasaucamā attālumā no saimnieka. Tāpat pēc likuma visiem suņiem ir jābūt čipētiem. Viss ir precīzi atrunāts. Ja mēs ievērosim jau esošo regulējumu, mēs šajā ziņā būsim ļoti laba valsts. Pašvaldībām ir jāievēro savas procedūras. Pašvaldības policija dažkārt negrib izmeklēt lietas par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, un tās paliek neizmeklētas. Ir pašvaldības, kurās policija vienkārši nepilda to, kas viņiem pienākas, izvairoties no izsaukumiem. Tāpēc pašvaldību pusē arī ir jāizdara pareizi secinājumi.

■ Ko likt aiz auss suņa saimniekam, ja viņš tiešām vēlas būt atbildīgs?

Kopumā situācija ar suņu turēšanu kļūst jūtami labāka ar katru gadu. Tas ir panākts galvenokārt ar izglītošanu, nevis tikai ar lielām soda sankcijām. Ir svarīgi turpināt izglītot par to, kas ir suns, kā viņš jāaudzina un kam suns vajadzīgs. Piemēram, agrāk suns pie ķēdes bija normāli, bet tagad tas ir kauns. Cilvēku sāk uztraukt tas, ko par viņu domās kaimiņš. Saimnieki kļūst atbildīgāki, ved suņus uz suņu skolām, apmāca. Ir jāsaprot, ka suns nebūs brīnišķīgs pats no sevis; ir jāiegulda liels un pastāvīgs darbs, lai suns būtu labi audzināts. Tāpat ir jāizvēlas pareizā šķirne, jo, piemēram, medību suns, lai kā viņu mācītu, nebūs mierīgs suns.

Guntis Ščerbinskis

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Alūksnes un Malienas Ziņas” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija” un “Latvijas Avīze”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Pa publikācijas saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.