Internetā klejo stāsts par kādu plastisko ķirurgu, kurš no savas sievas izveidojis skaistuma paraugmodeli. Sieviete nudien ir skaista, un šķiet, ka vīrs viņu tiešām mīl. Tas man lika padomāt par to, kas, mūsuprāt, ir skaistums. “Ja mīl, tad pieņems mani tādu, kāda/kāds esmu.” Tiesa, tā vajadzētu būt, bet…
Varbūt nav jāsāk ar tādu tēmu kā plastiskā ķirurģija, bet jārunā par sevis pieņemšanu, pasniegšanu un pasaulei parādīšanu. Man vienmēr ir šķitis, ka sabiedrībai jāpieņem mani tādu, kāda esmu – izspūrušiem matiem, kaut vai pidžamā! Ar skumjām skatījos uz sievietēm, kuras pirms darba sev klāja virsū otro seju, vilka virsū otro ādu un arī otro personību – darba vajadzībām. Tas, protams, man šķiet gana nežēlīgi, taču nav jau tur ko piesaukt dabiskumu. Arī aborigēnu un citu cilšu sievietes sev izdūrušas caurumus auskariem, iekrāsojušas seju ar kaut kādām ogām un salikušas ap kaklu spīdīgus riņķīšus. Bet kāda ir mūsu dabiskuma izpratne? Bikses, T-krekls un kādi sporta apavi. Ērti un dabiski – mēs sakām.
Bet internetā klejojošais stāsts man pirmo reizi atklāja arī medaļas otru pusi – cilvēka pazaudēto pietāti pret skaistumu. Ciltīs skaistuma radīšana ir gluži kā rituāls, bet mēs esam to pavisam aizmirsuši vai arī pārpratuši. Esam sev pateikuši, ka pucēšanās ir domāta tikai kaut kādiem īpašajiem cilvēkiem vai arī tam ir kāds sakars tikai ar statusa iegūšanu, vai arī to, ka pucēšanās tāda svētku padarīšana vien ir. Skaistums mūsdienu sabiedrībā nereti tiek vērtēts pēc tā, ko tad šis skaistums cilvēkam var dot – darbu, attiecības, veiksmi. Bet pats skaistums kā tāds, kā kaut kas pirmatnējs un pamatīgs sen tiek nonivelēts. Līdz ērtam apģērbam vienmēr un visur vai arī līdz silikona implantiem vietā un nevietā. Bet tās visas ir tādas ārējas fasādes, aiz kurām mums katram sev ir jāatbild – kas ir skaistums man? Un kas manos senčos bija tas, kas ļāva viņiem katru rītu uzvilkt ļoti vienkāršas drēbes, bet nest tās ar cieņu? Kad uznāk nogurums, mēs uzvelkam ko pelēku, varbūt pat paraudam. Tā vietā mēs varētu apsēsties pie spoguļa un mēģināt saskatīt sevī to ciltsmāsu vai ciltsbrāli, kurš izdaiļojies pērlītēs un kakadu spalvās. Atrast viņu sevī un saprast, ka tas ir skaistums, kurš mums veras pretī. Dažreiz tas vienkārši tiek pārprasts un tiek mēģināts to izcelt ar silikona implantu palīdzību, pārlieku lielu kosmētikas daudzumu un pārspīlēti košām drēbēm, lai tikai iederētos šajā sabiedrībā. Bet patiesībā katram no mums būtu jāiemācās iederēties pašam sevī. ◆
