Kopš valstī ieviesti bioloģisko atkritumu konteineri, arī es savās mājās sāku šķirot pārtiku no pārējiem sadzīves atkritumiem. Tagad daudz labāk novērtēju, cik pārtikas tomēr neapēdam un izmetam. Agrāk, kad neapēstā pārtika nonāca kopējā konteinerā, tik labi un uzskatāmi salīdzināt nevarēja. Jāatzīst, ka ir dienas, kad sirds sažņaudzas, redzot, cik daudz nākas izmest. Taču ir arī priecīgas dienas, kad bio atkritumu spainis paliek gandrīz tukšs – tas nozīmē, ka pagatavojām tieši tik, cik apēdām, un viss ir līdzsvarā.
Tomēr ne vienmēr tas, ka jāizmet kāds pārtikas produkts, ir tikai mūsu “neizēšanas” vaina. Pēdējā laikā bieži gadās nopirkt biezpienu ar vēl ilgu derīguma termiņu, bet pēc dažām dienām tas ledusskapī jau uzpūties apaļš kā bumba. Termiņš vēl nedēļu, bet biezpiens vairs neēdams. Līdzīgi gadās arī ar citiem produktiem, piemēram, svaigu gaļu. Tieši tāpēc, ka termiņš vēl gana labs, bet produkts vairs neēdams, es bieži baidos ko pirkt no nocenoto preču plauktiem. Zinu, ka citi tajās atrod “garšas pērles” par lētāku cenu, bet man vienmēr ir bail, ka pirkums būs neveiksmīgs un nauda vējā.
Par to, cik apēdu un cik tomēr izmetu, aizdomājos, uzzinot, ka šomēnes Cēsu novads uzsācis iniciatīvu pret pārtikas izšķērdēšanu, aicinot iedzīvotājus dalīties ar vēl derīgu pāri palikušo pārtiku. Tik ļoti uzrunā šī ideja –
kampaņas laikā ir izveidotas divas jaunas digitālās platformas – “Facebook” grupa “Dalies ar pārtiku Cēsu novadā” un “WhatsApp” grupa ar tādu pašu nosaukumu. Tās ir vietas, kur cēsnieki var dalīties ar pāri palikušo pārtiku – kūku, kura ir par lielu, lai apēstu pats, dārza veltēm, kas izaudzētas vairāk, vai produktiem, kas palikuši pāri pirms došanās ceļojumā. Šajās situācijās ēdiens var kļūt par vērtību kādam citam, nevis atkritumiem. Jā, var teikt, ka ne visi ikdienā lieto sociālos medijus, taču iniciatīvas būtība ir vienkārša – ja redzi, ka kādam vajadzīgs atbalsts, vari būt tilts un padalīties viņa vietā. Arī tas stiprina kopienu: es palīdzēju tev, tu palīdzēsi kādam citam. Tik vienkārši, bet ļoti vērtīgi.
Neesam Cēsīs, bet šī iniciatīva liekas tik ļoti vērīga, ka būtu ieviešama arī pie mums. Ne jau vienmēr gribas uzbāzties ar to, kas pašam lieks, bet, ja būtu šāda grupa, kur ir tikai tie cilvēki, kuri patiešām ir ieinteresēti, būtu noderīgi. Lai arī varbūt maziem solīšiem, bet tomēr ejam pareizajā virzienā un pārtika kļūst par novērtētāku resursu. Nevajag vienmēr domāt par to, kā citur pasaulē, piemēram, tālajā Āfrikā, kur cilvēkiem trūkst ēdiena. Dzīvē situācijas var būt ļoti dažādas, un varbūt tieši tajā dienā, kad tavs zupas katls paliek neapēsts, kaimiņam tā būtu ļoti noderīga dienas maltīte.
