Kāpēc mums patīk atlikt darbus, un kā to pārvarēt?

Atlikšana lielākoties ir nervu sistēmas reakcija uz uzdevumu, kas šķiet miglains, nepatīkams vai pārāk liels. Smadzenes izvēlas tūlītēju atvieglojumu – pārbaudīt telefonu, sakārtot atvilktni, paskrollēt ziņas, jo tas momentā samazina trauksmi. Tieši tāpēc palīdz nelielas darbības, kas aizstāj izvairīšanos. Pat vienkārša, konkrēta darbība – īsa atsvaidzināšanās duša un skrubis ķermenim – var kļūt par dienas startu. Ķermenis saņem signālu, ka ir droši, un prāts gatavojas darba režīmam. Kad sajūta “varu sākt” rodas ķermenī, smadzenēm vairs nav jāmeklē glābiņš vieglākā alternatīvā.

Atlikšana dzimst neskaidrībā. “Uzrakstīt kursa darbu” ir neskaidrs uzdevums, bet “atvērt dokumentu, ierakstīt virsrakstu un trīs punktiņus plānam” – konkrēts. Jo tuvāk pievelkam sākuma soli, jo mazāk vietas paliek trauksmei. Tāpēc pirmais ir skaidrība: ko tieši es darīšu pirmajās piecās minūtēs? Otra – sašaurināšana: nevis “iztīrīt māju”, bet “15 minūtes virtuvei”. Trešā – ārējā atbildība: norunāts zvans ar kursabiedru, fokusēta stunda bibliotēkā.

Kā strādā atlikšanas princips un kā to pārtraukt?

Spirāle sākas ar diskomfortu: “tas būs grūti”, “noteikti nesanāks”. Šim fonam pievienojas neskaidrs apjoms un nulles robežas – nav “sākts” un “pabeigts”, tikai bezgalīgs “vajadzētu”. Tūlītējais atalgojums sniedz nelielu labsajūtu, bet iekšēji pieaug vainas sajūta, kas, savukārt, paaugstina trauksmi, trauksme – izvairīšanos.

Izjaukt to var vairākos veidos. Pirmais – skats uz uzdevumu, nevis uz sevi. “Man grūti sākt” ir signāls par pārāk lielu darbu. Otrais – laika pārfokusēšana: nevis “jāizdara viss”, bet “tuvākajās 25 minūtēs”. Trešais – uzkrāt nelielus sasniegumus konkrētā darbā vai uzvaras, nevis gaidīt iedvesmu, jo tas veido pašefektivitātes sajūtu.

Noder arī “ja-tad” vienošanās: “Ja rokai gribas ķerties pie telefona, tad nolikšu to aiz muguras un turpināšu līdz taimera signālam.”

Pieejas, kas strādā praksē (izvēlies 1-2 un dari konsekventi)

Nav jāizmanto viss uzreiz – izvēlies vienu metodi un dod tai īstu iespēju – nedēļu vai divas, nevis trīs dienas.

• Uzliec taimeri uz 5 minūtēm un vienkārši veic darbību tieši 5 minūtes. Lielākoties pēc signāla tu turpināsi vēl.
• Kalendārā ieliec konkrētu stundu vienam uzdevumam ar sākuma un beigu robežu.
• Iepriekš noformulē rīcību tipiskam kavēkļa brīdim.
• Noņem vilinājumus no redzesloka un iepriekš atver dokumentu, mapes, materiālus.

Kāpēc šis viss strādā? Jo atlikšana nav informācijas trūkums, bet īstermiņa emociju menedžments. 5 minūtes izkliedē starta pretestību, laika kastītes piešķir robežas, “ja-tad” noņem lēmuma grimstošo smiltāju, frikcijas menedžments samazina risku aizslīdēt sānā, bet ārējā atbildība pievieno sociālu “enkuru”. Labs papildinājums – pēdējās 10 minūtes atzīmē paveikto, pieraksti trīs nākamos soļus un aizver darba failus.

Ja uzdevums ir emocionāli grūts, piemēram, zvans ar sarežģītu sarunu, ieliec to dienas pirmajā daļā un apvieno ar pozitīvu bonusu – karstu tēju, labu mūziku un skaidru, īsu scenāriju pirmajiem sarunas teikumiem.

Vide, ķermenis un ritms

Izturēt diskomfortu ir vieglāk, ja ķermenis atpūties un enerģijas pilns, tādēļ miegs, ēšanas ritms un kustība ir būstiski darba instrumenti. Ar vienu nakti var izglābt “deadline”, taču ar paradumu var izglābt reputāciju. Regulārs miegs stabilizē uzmanību, mērena kustība ikdiernā mazina impulsu meklēt tūlītējo atlīdzību.

Atdali “darba stūri” no “atpūtas stūra”, pat ja tie ir viena galda pretējie gali. Viena cilne pārlūkā, viens dokuments uz ekrāna, papīrs ar uzrakstu “pirmais solis” blakus klaviatūrai. Pirmās minūtes ir kritiskas, tāpēc samazini “sāncensi” līdz minimumam: telefons ārpus tvēriena, paziņojumi klusumā, darba logs – pilnekrānā. Savieno grūtāko uzdevumu ar iepriekš noteiktu atlīdzību: pēc 45 minūtēm – īsa pastaiga, kafija vai zvans draugam.

Vēl palīdz laika izjūtas “atsvaidzināšana”: daudzi atliek, jo jūt, ka tas aizņems pārāk daudz laika. Taimers 25-45 minūtēm iemāca, ka mūžība ir konkrēts skaits minūšu, un bieži vien – mazāk, nekā šķiet. Smadzenēm patīk redzēt uzskatāmu progresu.