Klaiņojoši dzīvnieki – gan suņi, gan kaķi – ir aktuāls jautājums, kas skar gan sabiedrības labklājību un drošību, gan pašu dzīvnieku labturību. Alūksnes novadā šī problēma tiek risināta salīdzinoši veiksmīgi – sabiedrisko iniciatīvu apvienojot ar pašvaldības atbalstu, klaiņojošu dzīvnieku jautājums jau vairākus gadus nav akūta problēma. Novadā efektīvi darbojas biedrība “Astes un Ūsas”, kas veic ne tikai patversmes funkcijas, sniedzot pajumti un rūpējoties par pamestajiem dzīvniekiem, bet arī aktīvi strādā pie sabiedrības izglītošanas. Būtiski, ka šeit netiek piekopta dzīvnieku iemidzināšana, apliecinot rūpes par ikvienu dzīvu radību.
Pašlaik Latvijā klaiņojošo mājdzīvnieku tēmai pievērsta īpaša uzmanība saistībā ar nošautajiem suņiem Bauskas novadā, kas raisījusi rezonansi un diskusiju par dzīvnieku labturības jautājumiem. Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu primārā atbildība par dzīvnieku labturību un tā klaiņošanas novēršanu gulstas uz dzīvnieka īpašnieka pleciem, kā to nosaka, piemēram, Dzīvnieku aizsardzības likums. Īpašniekam ir pienākums nodrošināt dzīvnieka apzīmēšanu un reģistrāciju, kā arī kontrolēt tā atrašanos, lai novērstu klaiņošanu. Pašvaldībām savukārt ir pienākums rūpēties par klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu, turēšanu un aprūpi. Skaidrojām, kā tas notiek mūspusē un ar kādām problēmām saskaras atbildīgie dienesti.
12 kaķu saimnieks
Rižiks, Melnis, Pelēcis, Puma, Brūne, Sīcis, Bučmūlis… Tie ir tikai daži no alūksnieša Alvita Grīvnieka mīluļiem – kaķiem, pavisam viņam pašlaik ir 12 kaķu saime divos viņa īpašumos pilsētā. Kā pats smejas, viņa kaķu ēra sākusies 2000. gadā, kad kaimiņos likvidēta daudzdzīvokļu namu lokālā katlu māja un tur mītošajiem kaķēniem nācies meklēt jaunas siltas mājas. Savukārt otrā dzīvesvietā pirms kādiem septiņiem gadiem kaķi pieklīduši no kādas izformētas kaķu kolonijas kaimiņos. Pa šo laiku jau vairāki minči aizgājuši citos medību laukos un citi nākuši vietā. “Staigā garām, klīst pa pagalmu, ikdienā redzi, kļūst žēl, sāc barot, un, tiklīdz to dari, kaķis ir tavs!” stāsta A. Grīvnieks. Visi ir par paša līdzekļiem sterilizēti, ko palīdzējusi īstenot vietējā biedrība “Astes un Ūsas”. “Man kopš bērnības ir bijuši kaķi, mīlu visu dzīvo radību, baroju arī putnus un ežus,” stāsta alūksnietis.
Meža ielas dzīvoklī mītošie ir gan istabas kaķi, gan āra, turklāt laukā iet pie pavadas. Savukārt Vējakalna ielas namiņa “īrniekus” Alvits speciāli brauc divreiz dienā barot un tagad jau arī kurināt, lai šiem silti. Viņš uzņēmies rūpes arī par vienu kaķi, ko palūdzis kāds paziņa, bet tas gan staigājot kur pašam patīk un esot grūti piejaucējams. No kaimiņiem kaķu saimnieks pretenzijas nav dzirdējis, jo tie nevienu neapgrūtinot. Jautāts, kā finansiāli tiek galā ar tik lielu kaķu saimi, seniors atzīst – lai vai kāda rocība, dzīvniekiem viņš naudu neskaita. Izmaksas viņš lēš amplitūdā no diviem līdz trīs simtiem. “Cenšos izmantot atlaižu dienas, pērku kaķu barību, kā arī svaigas aknas divreiz nedēļā. Kad negribas ar tām ķēpāties, dodu konservus. Visus jau neēd,” stāsta A. Grīvnieks.
Alūksnietis uzskata, ka pēdējos gados pilsētā klaiņojoši mājdzīvnieki nav problēma. “Savulaik, komunālo pakalpojumu iestādē strādājot, pieredzēju, ka daudzdzīvokļu namu pagrabos kaķi pa visiem caurumiem līda ārā, tagad viss ir sakārtots, aizslēgts. Nezinu, vai cilvēki kļuvuši atbildīgāki, bet “Astes un Ūsas” daudz darījušas situācijas uzlabošanā,” vērtē kaķumīlis, kurš savā dzīvesveidā negrasās neko mainīt, jo – ir atbildīgs par tiem, ko pieradinājis.
Tikai bezsaimnieka kaķus
“Alvita Grīvnieka kaķu saime ir labais piemērs,” aprakstīto gadījumu vērtē biedrības “Astes un Ūsas” vadītāja Elīna Dambe, vienlaikus atzīstot, ka slikto piemēru arī nav daudz un kaķu kolonijas pilsētā faktiski ir izskaustas. “Astes un Ūsas” ir organizācija, sadarbībā ar kuru Alūksnes novada pašvaldība organizē klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu savā teritorijā. Biedrība slēgusi līgumus arī par Smiltenes novada daļas (bijušais Apes novads) un Gulbenes novada apkalpošanu. E. Dambe skaidro, ka sadarbība ar Gulbenes novadu ir vēl “autiņos” salīdzinājumā ar to, cik sen biedrība un dzīvnieku patversme darbojas Alūksnes novadā – un tie jau ir 14 gadi.
E. Dambe skaidro svarīgu atšķirību, proti, “Astes un Ūsas” savās apkalpojamās teritorijās uzņemas rūpes tikai par bezsaimnieku dzīvniekiem, taču ir biedrības, kuras par noteiktu maksu uzņem arī saimnieku dzīvniekus. “Kapacitātes trūkuma dēļ mēs varam uzņemt tikai klaiņojošus bezsaimnieku dzīvniekus un nevaram dot mājas tiem, no kuriem saimnieki atsakās un “piespēlē” patversmei. Izņēmumi ir, piemēram, kad nomirst kāds vientuļš mājdzīvnieku saimnieks, kam nav tuvinieku, bet gadījumos, kad radi ved uz patversmi nule aizsaulē aizgājušās vecmāmiņas kaķi, mēs nevarēsim palīdzēt – par to jāparūpējas mantiniekiem. Tāpat pārvākšanās gadījumos vai situācijās, ja bērnam pēkšņi atklājas alerģija pret spalvām,” stāsta E. Dambe.
Patversme nav no gumijas
Alūksnes dzīvnieku patversme var uzņemt 20 suņus un 40 kaķus, un pašlaik vietas ir aizpildītas. E. Dambe skaidro, ka rūpīgi ievēro, lai katram dzīvniekam ir vajadzīgā platība, jo nevar dzīvniekus saspiest kā siļķes mucā, turklāt šo noteikumu ievērošanai seko līdzi arī Pārtikas un veterinārais dienests. “Vietas pašlaik pietiek, jo oktobris sācies salīdzinoši mierīgi, bez kaķu “uzplūdiem”, kādi mēdz būt citugad. Var jau būt, ka tas tādēļ, ka vēl gluži nav iestājies sals. Bet pirmos zvanus par tēmu: “Visu vasaru baroju klaidonīti un kur lai es to tagad lieku?” jau sākam saņemt,” stāsta biedrības vadītāja.
Par sešdesmit dzīvniekiem rūpējas vidēji divi līdz trīs cilvēki – gan brīvprātīgie, gan ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību algotie. “Brīžos, kad beigusies kāda atbalsta programma un nav sākusies jauna, ir grūtāk, bet pašlaik viss ir kārtībā, tiekam galā,” apņēmīgi saka E. Dambe.
Veiksmīgs sadarbības rezultāts
Biedrības vadītāja vērtē, ka pašlaik Alūksnes novadā klaiņojošo dzīvnieku problēma nav akūta, un tas esot veiksmīgas biedrības, pašvaldības un sabiedrības sadarbības rezultāts. “Kopš biedrības un patversmes izveides esam centušies ierobežot klaiņojošu dzīvnieku skaitu gan ar sterilizāciju, gan ar sabiedrības izglītošanu un adopciju. Organizējam akcijas, tirdziņus, talkas, aicinām ciemos dzīvnieku draugus, piemēram, ilglaicīgi notika laikraksta rosinātā ķēdes akcija, kad patversmē ciemojās iestāžu un organizāciju kolektīvi, sākot ar deputātiem un beidzot ar uzņēmējiem. Tas palīdzēja gūt priekšstatu par patversmē notiekošo, vienlaikus bija arī praktisks ieguvums – saņēmām dāvanās dzīvnieku pārtiku un citas noderīgas lietas. Arī ikdienā pie mums bieži viesojas klašu kolektīvi, tādējādi bērniem mācoties atbildību un empātiju pret dzīvniekiem,” stāsta E. Dambe.
Klaiņojošu dzīvnieku fiksēšanā mūsdienās ļoti palīdz sociālie tīkli. “Tiklīdz kāds suns noklīst vai kāds manīts vairākas dienas klaiņojam, iedzīvotāji fotografē, liek soctīklos, un saimnieks ātri atrodas, nemaz netiekot līdz patversmei,” stāsta dzīvnieku mājas saimniece. Arī biedrībai ir aktīvs Facebook konts. Savukārt, klaidonīšus noķerot, īpašniekus palīdz noskaidrot čips. “Mūsu darbu ļoti atvieglo tas, ka Alūksnes novadā suņi lielākoties ir sačipēti, taču pie tā ir jāstrādā. Alūksnes novadā sadarbībā ar pašvaldības policiju rīkojām reidus, skaidrojām šīs likuma normas un brīdinājām par sekām, piesaistījām presi, un man gribas domāt, ka tam ir rezultāts,” stāsta E. Dambe, neslēpjot, ka šādus preventīvus pasākumus biedrība ieteikusi arī Gulbenes novadā, kur klaiņojošu kaķu ir daudz vairāk. Situāciju Apes pusē viņa vērtē kā salīdzinoši labu.
“Tas atkarīgs no pašvaldības atbalsta. Ja tur teiks – cilvēki paši vainīgi, nevajag barot vai sūrosies, ka šim nav liekas naudas, tad būs grūti tikt galā. Mums pašvaldība nekad nav atteikusi – ja vajag, brauciet, sterilizējiet, dariet,” stāsta E. Dambe. Par vietvaras līdzekļiem biedrība veic klaiņojošo dzīvnieku sterilizāciju, vakcināciju, čipēšanu – visu, ko nosaka likums. Tāpat tiek apmaksāti izbraukumi uz vietām, lai dzīvnieku atrastu un noķertu,” sadarbību skaidro E. Dambe. Viena dzīvnieka sterilizācija vai kastrēšana izmaksā no 30 līdz 60 eiro.
Pēdējās kaķu kolonijas, kuras biedrība fiksējusi un kaķus sterilizējusi, bijušas Torņa un Apes ielu mikrorajonos – sterilizētos kaķīšus var atpazīt pēc marķējuma ausī. “Pašlaik saņemtas ziņas par it kā manītiem kaķiem nomaļajā Mālupes ielā – pētīsim, risināsim,” tā E. Dambe. Ja iedzīvotājiem ir informācija par vēl kādiem gadījumiem, lūgums ziņot pašvaldības policijai.
Bez iemidzināšanas
“Astes un Ūsas” atzīst – biedrība nekad nav patversmē nonākušos dzīvniekus eitanizējusi. Kā zināms, pašvaldības sedz dzīvnieka uzturēšanos patversmē vismaz pirmās 14 dienas. Ja tam neatrodas saimnieks, patversme mēģina dzīvnieku nodot adopcijai. Ja tas neizdodas vai dzīvnieks ir smagi slims, atļauta eitanāzija. “Man grūti iztēloties situāciju, ka kādai patversmei noslodzes dēļ nākas iemidzināt trešdaļu dzīvnieku, kā tas presē izskanēja par Kurzemi. Ar adopciju šogad iet salīdzinoši labi, kā es mēdzu jokot – visi smukie un draudzīgie dzīvnieciņi ir adoptēti, palikuši bailīgākie un vecākie. Nesen mums sāka iet uz beigām suņu barība, taču Labo darbu nedēļā atkal saziedoja, un kādam laikam būs. Gatavojoties ziemai, aktuāla ir arī malka un briketes,” jautāta par vajadzībām, stāsta patversmes saimniece.
Sabiedrība var palīdzēt vēl kādā veidā – nododot depozītu, izvēlēties saņemto naudiņu ziedot patversmēm. Reizi trimestrī saziedoto saņem arī patversme “Astes un Ūsas”. “Tas mūs reāli “izvelk”! Varam samaksāt komunālos rēķinus, algu vienam cilvēkam un neikdienišķos vetārsta pakalpojumus. “Astes un Ūsas” ir viena no nedaudzajām patversmēm, kas iekļautas depozītsistēmā, jo, lai saņemtu šo atbalstu, biedrībai nedrīkst būt nodokļu parādi, tēriņiem jābūt maksimāli caurspīdīgiem, un mums viss ir kārtībā,” stāsta E. Dambe. Ikmēneša darbības nodrošināšanai patversmei vajadzīgi pāri par tūkstoš eiro.
Biedrības vadītāja atzinīgi vērtē pērn pieņemtās stingrākās prasības Dzīvnieku aizsardzības likumā, piemēram, bezsaimnieka dzīvniekus uz ielām un patversmēm palīdz samazināt arī stingrāki dzīvnieku pavairošanas noteikumi. “Nevar pat ielikt ss.com kaķa pārdošanas sludinājumu, nenorādot čipa numuru,” viņa skaidro.
Tas, ko patversmes vadītāja iesaka sabiedrībai, ir izvērtēt savas iespējas un labo gribu, uzņemoties rūpes par klaiņojošu dzīvnieku. “Ja saprotat, ka to nevarēsiet darīt vienmēr, zvaniet uzreiz, lai nepiedzimst vēl pieci kaķēni. Savukārt, ja sākat barot, tad uzņemieties atbildību uz visu dzīvnieka mūžu,” aicina E. Dambe.
Šogad – tikai trīs gadījumi
Alūksnes novada pašvaldības policijas inspektors Gints Teterovskis apliecina – ziņojumu skaits par apkārt klīstošiem bezsaimnieka suņiem vai kaķiem pēdējos piecos septiņos gados ir krietni mazinājies un arī pašvaldības policija, ikdienā patrulējot, nav novērojusi četrkājainos klaiņotājus. Inspektors stāsta, ka šī gada laikā bijuši tikai trīs gadījumi, kad saņemtas sūdzības par klaiņojošiem suņiem.
“Biedrība ļoti labi strādā – ja mēs piezvanām, uzreiz atsaucas un palīdz atrisināt problēmu. Un, līdzko ir biedrība, kas klaiņojošos dzīvniekus izķer un izmitina, iedzīvotāji savus mājas mīluļus rūpīgāk pieskata, lai tie nenokļūst patversmē un lai nav jāmaksā sods par labturības prasību pārkāpšanu,” stāsta G. Teterovskis. Sods ir sākot no brīdinājuma līdz pat vairākiem simtiem eiro.
Runājot par bezsaimnieka kaķu kolonijām, pašvaldības policija stāsta, ka arī tās līdz ar biedrības aktīvu darbību izzudušas, bet nesen izformēta viena, kura šovasar iekārtojusies pažobelē netālu no Valsts policijas mītnes, un pūkaiņi nogādāti patversmē. “Suņu saimnieki čipēšanu veic, kaķus vēl neesam kontrolējuši,” stāsta G. Teterovskis.
Inspektoru gan satrauc kas cits, kas arī vairo bezsaimnieka dzīvnieku skaitu. “Mēneša laikā divi cilvēki ir interesējušies par iespējām tikt vaļā no desmit, piecpadsmit mēnešu veciem šķirnes kucēniem, apjaušot, cik daudz laika un rūpju tiem jāvelta. Šādam vecumam jaunus saimniekus ir grūti atrast, tādēļ aicinu pirms iegādes rūpīgāk novērtēt savas spējas rūpēties par suni, jo tās pielīdzināmas rūpēm par bērnu. Otrs, kas ieteicams jaunajiem suņa saimniekiem, ir suņu skola. Ja man būtu teikšana, es to iestrādātu likuma normās kā obligātu prasību,” saka inspektors G. Teterovskis.
UZZIŅA
Latvijā klaiņojošu kaķu un suņu jautājumu regulē Dzīvnieku aizsardzības likums un vairāki Ministru kabineta (MK) noteikumi, kā arī katras pašvaldības saistošie noteikumi, kas precizē kārtību vietējā līmenī. Lūk, galvenie noteikumi, ko nosaka valsts un pašvaldības līmenis: 1. Ministru kabineta (MK) noteikumi un Dzīvnieku aizsardzības likums Galvenie valsts līmeņa normatīvie akti ir:
● Dzīvnieku aizsardzības likums:
■ Uzliek īpašniekam pienākumu rūpēties par dzīvnieka labturību, veselību un nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu vai neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus.
■ Nosaka obligāto suņu čipēšanu un reģistrāciju Lauksaimniecības datu centrā (LDC). Kaķiem reģistrācija ir ieteicama, bet nav obligāta, ja tie netiek pavairoti atsavināšanai.
■ Definē, ka dzīvnieka īpašniekam jāsedz visi izdevumi, kas saistīti ar viņa klaiņojošā dzīvnieka ķeršanu, transportēšanu un uzturēšanu patversmē.
■ Klaiņojošu dzīvnieku izķeršana ir viena no vietējās pašvaldības funkcijām.
● MK noteikumi Nr. 411 “Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi” (un citi):
■ Nosaka vispārīgas prasības suņa, kaķa vai seska turēšanai ārpus īpašnieka teritorijas, piemēram, sunim jābūt uzraudzītam, jālieto pavada un uzpurnis publiskās vietās.
■ Nosaka, ka par klaiņojošiem uzskatāmi dzīvnieki, kas atrodas ārpus īpašnieka teritorijas un netiek kontrolēti.
● MK noteikumi Nr. 678 “Klaiņojošu suņu un kaķu izķeršanas prasības”:
■ Nosaka kārtību, kādā pašvaldības organizē klaiņojošu dzīvnieku izķeršanu, nogādāšanu patversmē (izolāciju) un uzturēšanu.
2.Pašvaldību saistošie noteikumi
Pašvaldības ir tās, kas nodrošina šo likumu izpildi savā teritorijā. Katra pašvaldība izdod saistošos noteikumus par mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu, kas parasti ietver sekojošus punktus: Izķeršana un izolācija, ziņošanas kārtība, uzturēšana patversmē, bezsaimnieka kaķi, soda piemērošana (administratīvā atbildība).
KOPSAVILKUMS:
•Valsts: Nosaka vispārīgos pienākumus (reģistrācija, labturība) un uzliek pašvaldībām atbildību par klaiņojošo dzīvnieku populācijas kontroli un izķeršanu.
•Pašvaldības: Konkrēti organizē izķeršanu un patversmes pakalpojumus, nosaka precīzu kārtību savā teritorijā (kur zvanīt, kādas ir prasības) un kontrolē saistošo noteikumu izpildi.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Alūksnes un Malienas Ziņas” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Pa publikācijas saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.
